No šā gada maija Latvijā stājies spēkā jauns Dzīvojamo telpu īres likums, kurš ietekmē gan izīrētājus, gan īrniekus. Lai palīdzētu senioriem labāk orientēties šī likuma prasībās, Biedrība “Latvijas Senioru kopienu apvienība” (LSKA) izstrādājusi konspektīvu skaidrojumu par dažām būtiskām niansēm īres tiesisko attiecību regulējuma izmaiņās, kas var novērst dažādus pārpratumus un strīdus.
Projekta „Latvijas seniors – aktīvs, zinošs un atvērts sadarbībai” īstenotāji biedrība „LATVIJAS SENIORU KOPIENU APVIENĪBA” ir apzinājusi, ka Latvijā, atšķirībā no citām ES valstīm, senioru īpašumā atrodas daudz dzīvojamo telpu gan kā atsevišķi dzīvokļu īpašumi, gan namīpašumi un to domājamās daļas. 2020.gadā Ekonomiskās sadarbības un attīstības organizācija (OECD) ir konstatējusi, ka 60% mājsaimniecību Latvijā pieder mājoklis, un tas ir vairāk nekā vidēji OECD valstīs. Latvija ir mājokļu īpašnieku nācija, īres tirgus praktiski neeksistē. OECD atklāj, ka Latvijā ir viens no mazākajiem sociālo mājokļu fondiem - 2% no kopējā dzīvojamā fonda.
Minētie konstatējumi skaidrojumi ar 90-tajos gados notikušā denacionalizācijas un privatizācijas procesa specifiku, kuru rezultātā dzīvojamais fonds kļuva par privātīpašumu ar mērķi attīstīt nekustamā īpašuma tirgu, aizmirstot par īres attiecībām kā tirgus elementu un to ilgtspējīga regulējuma noteikšanu. Attiecībā uz iemītnieku, kuri 90-tajos gados dzīvoja namīpašumos, kas tika denacionalizēti, vecumu, secināms, ka šajos namos īres attiecību, kuru tiesiskais pamats nodibināts pirms denacionalizācijas, vai arī pastāv faktiski, subjekti ir liels skaits senioru.
Pašlaik daudz no tām personām, kas kļuva par dzīvojamo telpu īpašniekiem vai saglabāja īres attiecības, ir seniori ar ierobežotiem iztikas līdzekļiem (mazām pensijām). Senioram – telpu īpašniekam viens no papildus ienākumiem nereti ir dzīvojamo telpu izīrēšana. Savukārt senioram – īrniekam būtiski ir iegūt īres tiesības uz vides pieejamības ziņā un finansiālā ziņā atbilstošu dzīvokli, kas būtu pašvaldības darbības joma.
Kopš 1993.gada līdz pat 2021.gadam spēkā ir bijis likums „Par dzīvojamo telpu īri”, kurā ietvertais regulējums attiecināms uz abām minētajām senioru grupām, tomēr šis regulējums nav bijis pietiekami racionāls un efektīvi pielietojams nevienam, jo nav spējis izveidot īres tirgu (jo nav sociālo mājokļu mazturīgajiem) un korektas attiecības starp īpašniekiem un īrniekiem. Arī Nekustamā īpašuma nodoklis nav sekmējis šo divu senioru grupu materiālo labklājību, jo valsts nav spējusi konceptuāli risināt jautājumu attiecībā uz senioriem kā nekustamā īpašuma īpašniekiem un kopīpašniekiem, sniedzot atbalstu īpašuma uzturēšanā, sargājot no krāpniecības, piedāvājot apmaksātus juristu pakalpojumus, aicinot un skaidrojot nekustamā īpašuma konsolidācijas jautājumus, kas rezultātā skar arī seniorus - īrniekus.
Var teikt, ka pašlaik seniors ir sava vai īrētā īpašuma ķīlnieks, jo seniora izpratne par iespējām izmantot nekustamo īpašumu ienākumu gūšanai ir ļoti pieticīga, savukārt vēlme uzticēties labdariem, tostarp radiniekiem, īrniekiem, saimniekiem ir nemainīgi liela. Tas veido situāciju, kad seniors nevar samaksāt nekustamā īpašuma nodokli, jo zaudējis atlaides, vai arī nevar samaksāt īres maksu, jo tā nav korekti noteikta īres līgumā. Veidojas maksājumu parādi, kuri var novest līdz tiesai.
2021.gada 1.maijā stājās spēkā „Dzīvojamo telpu īres likums’’, kura anotācijā ir norādīts: „.. dzīvojamo telpu īre ir īpašs tiesisko attiecību veids, kurā regulējumam ir sociāla funkcija, jo īrētais dzīvoklis tiek lietots pastāvīgai dzīvošanai, jeb mājokļa vajadzībām,” bet lai būtu mājokļu piedāvājums, regulējumam jāmotivē īpašniekus dzīvojamās telpas izīrēt, veidot īres tirgu. Īres regulējumam ir jānodrošina taisnīga un adekvāta mantisko labumu apmaiņa.
Ievērojot to, ka mājoklis ir cilvēka pamatvajadzība, sociālo un ekonomisko apsvērumu dēļ dzīvojamo telpu īres regulējums bieži vien ierobežo izīrētāja intereses, kā tas ir bijis līdz šim noteikts likumā „Par dzīvojamo telpu īri”, kura pamatā tika ielikts princips „Pirkums nelauž īri”. Savukārt jaunā „Dzīvojamo telpu īres likuma” pamatā ir iekļauts princips „Pirkums lauž īri”, kas nenozīmē īrnieku diskrimināciju vai tiesiskās paļāvības aizskārumu.
Minētais vērš uzmanību uz diviem faktoriem:
1) Lai sagatavotos jaunajam regulējumam „Dzīvojamo telpu īres likumā” ir paredzēts 2 gadu pārejas periods, kuram izbeidzoties īrniekam un izīrētājam jānoslēdz jauns īres līgums (ja īrnieks lieto dzīvojamo telpu pamatojoties uz līgumu, kuru noslēdzis iepriekšējais izīrētājs, denacionalizēto namu īrnieki). Ja esošais īpašnieks un īrnieks nevarēs vienoties par īres līguma noteikumiem, tad īres tiesisko attiecību ietvaru noteiks tiesa (Civillikuma 5.pants), nosakot gan īres maksu , gan līguma termiņu, kas nevar pārsniegt 10 gadus.
2) Tiesiskās paļāvības principa piemērošanas aspektus ir analizējusi Satversmes tiesa spriedumā Nr.2004-03-01 un norādījusi, ka šis princips noteic arī to, ka indivīda reiz iegūtās tiesības nevar pastāvēt neierobežoti ilgi. Princips nedod pamatu ticēt, ka reiz noteiktā tiesiskā situācija nekad nemainīsies. Princips nodrošina indivīdam tiesisko aizsardzību tikai likumdevēja noteiktajā pārejas periodā nevis tiesības uz pastāvīgu izņēmuma situāciju jaunajā tiesiskajā regulējumā.
No minētā secināms, ka gan senioriem īpašniekiem, gan senioriem īrniekiem ir būtiski izprast jaunā dzīvojamo telpu īres regulējuma būtību, saskatot tajā savu interešu aizsardzības mehānismus:
- īres līguma kvalitatīvu saturu,
- īres tiesību nostiprināšanu zemesgrāmatā,
- īres līguma izbeigšanas iespējas un mehānismus (procesuālo regulējumu), jo likuma mērķis ir „mājokļa pieejamības veicināšana, nodrošinot taisnīgu līdzsvaru starp dzīvojamās telpas izīrētāja un īrnieka interesēm”. (1.pants)
Projekta „Latvijas seniors – aktīvs, zinošs un atvērts sadarbībai” īstenotāji biedrība „LATVIJAS SENIORU KOPIENU APVIENĪBA” sniedz konspektīvu skaidrojumu senioriem par dažām būtiskām niansēm īres tiesisko attiecību regulējuma izmaiņās, kas var novērst dažādus pārpratumus un strīdus.
Iepazīstoties ar „Dzīvojamo telpu īres likumu’’ vispirms būtu jāpievērš uzmanība likuma struktūrai un lakonismam salīdzinājumā ar iepriekšējo likumu. Jaunajā likumā ir 8 nodaļas un 43.panti, savukārt vecajā bija 15 nodaļas un 52 panti. Šādas izmaiņas likuma strukturējumā (gan kvantitatīvi, gan kvalitatīvi) cita starpā atvieglo likuma regulējuma konkrētāku uztveršanu un piemērošanu praksē, arī personu savstarpējā tiesisko attiecību veidošanas procesā vēršot uzmanību uz īres tiesisko attiecību elementiem (īres līgums, tā saturs, pušu tiesības un pienākumi, līguma izbeigšana, īres tiesību nostiprināšana) un to nozīmi.
„Dzīvojamo telpu īres likuma” noteikumi nav attiecināmi uz nedzīvojamo telpu nomu, kā arī uz dzīvojamo telpu īslaicīgu (sezonālu) lietošanu atpūtas un tūrisma vajadzībām. Tāpēc īpašniekam pašam ir jāzina, kāds statuss ir viņa īpašumam un kādam mērķim dzīvojamās telpas tiek izīrētas.
Tāpēc rūpīgi jāiepazīstas ar likuma 4.pantu, kas pasaka, ka: „Dzīvojamās telpas īres līguma priekšmets ir
1) dzīvoklis (dzīvojamā māja), kurā ir vismaz viena dzīvojamā telpa, kā arī palīgtelpas — virtuve vai virtuves niša un sanitārtehniskā telpa.
2) atsevišķa dzīvojamā telpa, ja dzīvoklī nav palīgtelpu,
3) dzīvojamā telpa dzīvoklī, ja tā nav caurstaigājama. Tātad caurstaigājama istaba dzīvoklī, kurā ir vai nav palīgtelpas, un/vai gultas vieta dzīvoklī nevar būt par dzīvojamās telpas īres līguma priekšmetu. Tas nenozīmē, ka šādas telpas vai platības nevar nodot lietošanā. Tādā gadījumā jāslēdz līgums par lietošanas tiesību piešķiršanu par maksu saskaņā ar Civillikuma noteikumiem un jāņem vērā, ka šādas tiesības nevar tikt nostiprinātas zemesgrāmatā.
Likuma 5. pants nosaka kas var būt Dzīvojamās telpas īres līguma subjekti, tātad izīrētājs un īrnieks.
1) Izīrētājs var būt jebkura
- fiziskā vai juridiskā persona, kas ir dzīvojamās telpas īpašnieks vai valdītājs,
- mantojums (CL 382. pants)
- persona, kurai pieder dzīvokļa tiesība, (ieraksts ZG, ar īpašnieka piekrišanu)
- pašvaldība, ja tā atbilstoši likumam "Par palīdzību dzīvokļa jautājumu risināšanā" ieguvusi attiecīgo dzīvojamo telpu lietojumā.
2) Īrnieks var būt fiziska persona (rīcībspējīga).
3) Īres līgumu vienlaikus var slēgt ar vairākiem īrniekiem, nododot dzīvojamo telpu tiem kopīgā lietošanā. No praktiskā viedokļa šī norāde (vairākiem īrniekiem) ir ļoti būtiska gan izīrētājam, jo ie iespējas prasīt solidāru atbildību un kontrolēt situāciju, gan īrniekiem, jo izbeidzoties īres tiesiskajām attiecībām ar vienu īrnieku, tās saglabājas ar pārējiem.
Tieši šis likuma pants norāda uz to, ka īrniekam būtu jāpārbauda vai persona, kas piedāvā īri ir dzīvojamās telpas īpašnieks, bet ja nav, tad kāds tiesiskais pamats atļauj tai slēgt dzīvojamo telpu īres līgumu.
Likuma 6. pants nosaka, ka dzīvojamās telpas vienīgais lietošanas pamats īrniekam ir rakstveidā noslēgts dzīvojamās telpas īres līgums, bet apakšīrniekam - rakstveidā noslēgts dzīvojamās telpas apakšīres līgums. Tātad patvarīgi iemitinoties kādā īpašumā un apgalvojot, ka ir nodibinātas faktiskās īres attiecības (maksājot komunālos maksājumus, uzturot dzīvokli utt.), tiek pārkāpts likuma 6.pants, kas norāda arī uz Civillikuma CL 1039.; 1044.p. ignorēšanu, jo Īpašniekam ir tiesības vērsties tiesā ar īpašuma prasību, kuru var celt pret katru, kas prettiesīgi aiztur viņa lietu; tās mērķis ir atzīt īpašuma tiesību un sakarā ar to piešķirt valdījumu.
Saskaņā ar likuma 9. pantu dzīvojamās telpas īres līgumu slēdz uz noteiktu termiņu. Likums nepieļauj īri uz nenoteiktu termiņu, bet nenosaka ne minimālo, nedz arī maksimālo īres termiņu. Tātad saskaņā ar šo regulējumu līgumi, kuros nav noteikts līguma darbības termiņš, ir jāgroza 2 gadu laikā, nosakot līguma darbības termiņu.
Īrniekam ir tiesības netraucēti lietot dzīvojamo telpu, ievērojot dzīvojamās telpas īres līguma noteikumus. (13.pants) Šī ir ļoti būtiska un lakoniska likuma norma, kuras saturs ir jāatklāj īres līgumā, jo formulējums „netraucēti lietot” aptver ļoti plašu izpratni un skaidrojumu atbilstošu katras personas dzīves stilu, sociālo statusu un citus aspektus, tāpēc īres līgumam jādod sīki aprakstīti noteikumi gan par to vai īrniekam ir jādzīvo dzīvoklī vai var arī nedzīvot, bet glabāt mantas un kādas, vai var pieņemt apmeklētājus un kādus, kādam nolūkam utt. Minētais ir svarīgi, lai nerastos pārpratumi, strīdi, tiesvedības.
Izīrētājs nedrīkst liegt īrniekam viņa īrēto dzīvojamo telpu deklarēt kā savu dzīvesvietu. Šis noteikums attiecas arī uz tām personām, kas īrnieka īrētajā dzīvojamā telpā iemitinātas (likums 14.panta kārtībā). Ar šo regulējumu ir izbeigti strīdi par to, ka ar līgumu izīrētājs varētu aizliegt īrniekam deklarēt savu dzīves vietu dzīvoklī. Tātad īrnieka tiesības deklarēt dzīvesvietu nosaka likums.
Tā kā likuma 8.pants nosaka dzīvojamās telpas īres līgumā iekļaujamos obligātos noteikumus (būtiskās sastāvdaļas), kas ir pavisam pieci, tad rūpīgi jāievāc nepieciešamā informācija un precīzi tā jāiekļauj līgumā. Minētajā pantā norādīts, ka līgumā var iekļaut arī citus noteikumus (nejaušās sastāvdaļas), par kuriem izīrētājs un īrnieks vienojušies, tostarp noteikumus par:
1) dzīvojamās telpas (iekārtu, palīgēku, arī mājai, kurā atrodas dzīvojamā telpa, piesaistītās zemes) lietošanu;
2) dzīvojamās telpas apakšīri;
3) personu iemitināšanu īrnieka īrētajā dzīvojamā telpā;
4) uzlabojumu, tai skaitā remontdarbu, veikšanu dzīvojamā telpā;
5) drošības naudas izmantošanu;
6) līguma grozīšanu;
7) apdrošināšanu.
Likuma 10.-12. pants regulē jautājumus, kas attiecas uz līguma obligātajiem noteikumiem t.i. īres maksa, komunālie maksājumi, drošības nauda. Lai arī šīs lietas ir visiem zināmas un saprotamas, tomēr jāatceras, ka īres maksa apliekas ar ienākumu nodokli un šajā aspektā visi maksājumi, kas jāmaksā īrniekam ir precīzi jānosauc, tostarp arī jānosaka kā tiek maksāts nekustamā īpašuma nodoklis.
Likuma 14.pantam ir nozīmīga ietekme arī uz sociāliem un citiem kopdzīves jautājumiem, jo tas nosaka Īrnieka tiesības iemitināt dzīvojamā telpā savas ģimenes locekļus un citas personas, tādejādi pasakot kas ir „ģimenes loceklis”
1) Īrniekam ir tiesības iemitināt viņa īrētajā dzīvojamā telpā
- savu laulāto
- abu vai katra laulātā bērnus,
ja iepriekš par to rakstveidā informēts izīrētājs.
2) Minētās personas atzīstamas par īrnieka ģimenes locekli.
3) Likuma 14.pantā neminētas personas īrnieks var iemitināt viņa īrētajā dzīvojamā telpā tikai pēc izīrētāja rakstveida piekrišanas.
4) Dzīvojamās telpas īres līgumā norādāmas ziņas par ikvienu personu, kas iemitināta īrnieka īrētajā dzīvojamā telpā.
Īres līgumu vienlaikus var slēgt ar vairākiem īrniekiem, nododot dzīvojamo telpu tiem kopīgā lietošanā. (partneri, kopdzīve, radi ...) Likuma 5.pants
Likums nosaka, ka īrnieka ģimenes locekļi un iemitinātās personas patstāvīgas tiesības uz šīs dzīvojamās telpas lietošanu neiegūst. Izbeidzoties īrnieka tiesībām lietot dzīvojamo telpu, izbeidzas arī viņa ģimenes locekļu un citu iemitināto personu tiesības lietot šo dzīvojamo telpu.3) Īrnieka nāves gadījumā īrnieka ģimenes loceklim 3 mēnešu laikā ir tiesības prasīt dzīvojamās telpas īres līguma noslēgšanu ar viņu mirušā īrnieka vietā, nemainot īres līguma nosacījumus, izņemot īres līguma termiņu, kuru nosaka ne ilgāku par 10 gadiem. Īrnieka ģimenes loceklim, kurš šādi ir noslēdzis īres līgumu, ir pienākums segt mirušā īrnieka nesamaksāto īres maksu un citus ar dzīvojamās telpas lietošanu saistītos maksājumus. Ja dzīvojamās telpas īres līgums ir izbeidzies ar īrnieka nāvi, īres tiesības nav mantojamas.
Svarīgs „Dzīvojamo telpu īres likuma” princips ir – kamēr dzīvojamo telpu īres līgums nav izbeigts vai izbeidzies, līgums ir spēkā.
Likuma 19.pants nosauc četrus gadījumus kad notiek īres līguma izbeigšanās. Savukārt saskaņā ar likuma 20. pantu īrniekam ir tiesības vienpusēji atkāpties no dzīvojamās telpas īres līguma jebkurā brīdī saskaņā ar likuma vai līguma noteikumiem.
Izīrētājam ir tiesības vienpusēji atkāpties no īres līguma, ievērojot Likuma 26. pantā noteikto - -saistībā ar mājas ekspluatācijas aizliegumu.
Izīrētājam ir tiesības vienpusēji izbeigt īres līgumu, ievērojot Likuma 22., 23., 24. un 25. panta noteikumus.
22.p.- ja tiek bojāta dzīvojamā telpa vai māja vai citādi pārkāpti dzīvojamās telpas lietošanas noteikumi
23.p. - saistībā ar nelikumīgu dzīvošanu dzīvojamā telpā
24.p. – saistībā ar dzīvojamās telpas īres maksas un citu ar dzīvojamās telpas lietošanu saistīto maksājumu nesamaksu
25.p. - saistībā ar mājas nojaukšanu vai pārbūvi
Dzīvojamo telpu īres līguma izbeigšana ir sociāls jautājums tāpēc īrnieks vienmēr var atkāpties, bet izīrētājs tikai likumā noteiktos gadījumos.
Īrnieks par dzīvojamās telpas īres līguma izbeigšanu rakstveidā brīdina izīrētāju vismaz vienu mēnesi iepriekš, ja:
- dzīvojamās telpas īres līguma termiņš nepārsniedz 10 gadus.
- dzīvojamās telpas īres līguma termiņš pārsniedz 10 gadus, tad var vienoties par garāku brīdināšanas termiņu.
Īrnieks var nekavējoties atkāpties no dzīvojamās telpas īres līguma, rakstveidā par to brīdinot izīrētāju, ja izīrētājs nepilda Likuma 18. p. 1.un/vai 3.d. pienākumus.
Izīrētājs par dzīvojamās telpas īres līguma izbeigšanu rakstveidā brīdina īrnieku:
vismaz vienu mēnesi iepriekš - Likuma 23., 24., 25. p. 1.d. minētajos gadījumos:
- ja dzīvojamās telpas īres līgums ir noslēgts uz laiku līdz 1 (vienam) gadam;
vismaz trīs mēnešus iepriekš - Likuma 25. p. 1.d. minētajos gadījumos,
- ja dzīvojamās telpas īres līgums ir noslēgts uz laiku no viena gada līdz 3 (trim) gadiem.
Likuma 26. p. paredzētajā gadījumā izīrētājs var nekavējoties atkāpties no dzīvojamās telpas īres līguma, rakstveidā par to brīdinot īrnieku.
Brīdinot īrnieku par dzīvojamās telpas īres līguma izbeigšanu vai par atkāpšanos no dzīvojamās telpas īres līguma pirms vēršanās tiesā, izīrētājs brīdinājumā obligāti norāda:
-neizpildīto saistību,
-tās izpildes kavējuma periodu,
-kavēto maksājumu apmēru
-saistības neizpildes sekas.
Brīdinājums ir nepieciešams obligāti, jo brīdinājuma mērķis ir arī informēt par parādu, lai to varētu nokārtot! Brīdinājums dod tiesības īrniekam izteikt iebildumus.
Principu: «Pirkums lauž īri» Ekonomikas ministrija uzskata par galveno Likuma pamatprincipu. Attiecībā uz visiem līgumiem, kas būs noslēgti no 01.05.2021., ja īpašums tiks pārdots un īres līgums nav ierakstīts Zemesgrāmatā, īrniekam būs jāiet prom. Ja līgums iegrāmatots, tas būs saistošs arī jaunajam īpašniekam.
Ieinteresēti reģistrēt līgumu var būt izīrētāji, jo tad pastāv atvieglota procedūra īrnieka izliekšanai, ja tas nemaksā īri vai nepamet telpas pēc līguma beigām.
Likuma 35.pants paredz, ka īres tiesības var nostiprināt zemesgrāmatā, kas izdarāms saskaņā ar Likuma un Zemesgrāmatu likuma noteikumiem, bet nenosaka, ka tas jādara obligāti. Nostiprinājuma lūdzēji ir atbrīvoti no kancelejas nodevas par īres tiesību nostiprināšanu un grozīšanu zemesgrāmatā.
1) Ja īres līguma darbības laikā mainās īpašnieks nekustamajam īpašumam, kurā dzīvojamās telpas ir izīrētas, vai dzīvojamai telpai, īres līgums ir saistošs nekustamā īpašuma vai dzīvojamās telpas ieguvējam tikai tad, ja īres līgums ir nostiprināts zemesgrāmatā.
2) Ja īres līgums nav nostiprināts zemesgrāmatā un nekustamā īpašuma vai dzīvojamās telpas ieguvējs vēlas uzteikt īres līgumu ar īrnieku, nekustamā īpašuma vai dzīvojamās telpas ieguvējam ir pienākums rakstveidā brīdināt īrnieku ne vēlāk kā divu mēnešu laikā pēc īpašuma tiesību reģistrācijas zemesgrāmatā. Ja izīrētājs ir brīdinājis īrnieku, īres līgums izbeidzas četrus mēnešus pēc dzīvojamās telpas ieguvēja īpašuma tiesību nostiprināšanas zemesgrāmatā.
3) Ja nekustamā īpašuma vai dzīvojamās telpas ieguvējs ir uzteicis īres līgumu, izīrētājam, ar kuru īrnieks bija noslēdzis līgumu, ir jāatlīdzina īrniekam zaudējumi, kādi viņam nodarīti ar līguma priekšlaicīgu izbeigšanu.
Pēc EM pieprasījuma 2021. gadā valsts budžetā iezīmēts
2 784 151 eiro valsts līdzfinansējumam dzīvojamo telpu atbrīvošanas pabalstu nodrošināšanai denacionalizēto namu īrniekiem. Kopējais denacionalizēto namu īrnieku (mājsaimniecību) skaits nav lielāks par 1500.
EM 2020. gadā ir iesniegta informācija par 9 Jūrmalā un 225 Rīgā reģistrētām personām atbrīvošanas pabalsta saņemšanai par kopējo summu 2 784 150 eiro.
MK lēmis paredzēt valsts līdzfinansējumu dzīvojamo telpu atbrīvošanas pabalsta nodrošināšanai denacionalizēto namu īrniekiem arī 2022. gadā – 1,5 miljonu eiro un 2023. gadā – 2 miljonu eiro apmērā.
Projekts “Latvijas seniors - aktīvs, zinošs un atvērts sadarbībai” tiek īstenots no 2021. gada 1. janvāra līdz 2021.gada 20. novembrim.
Pasākumu finansiāli atbalsta Sabiedrības integrācijas fonds no Kultūras ministrijas piešķirtajiem Latvijas valsts budžeta līdzekļiem.
Peteris Upits stāsta par pārvaldes darbu
Peteris Upits stāsta par pārvaldes darbu
Astrīda Bētere informē par tikšanos ar ministru
Astrīda Bētere informē par tikšanos ar ministru
Dāvinājums
Dāvinājums
Līgums
Līgums
līgumu paraksta P.Upits
līgumu paraksta P.Upits
līgumu paraksta A.Babāne
līgumu paraksta A.Babāne
