Bijušā Vecbebru tehnikuma zālē (11.02.2023.) pulcējās līnijdeju dejotāji no Latvijas un Lietuvas līnijdejotāju festivālā " Senioru kauss 2023". Dejotāju vidū bija arī dalībnieces no LSKA. Dejotājus vērtēja žūrija, tika likti punkti, noteikti uzvarētāji.LSKA sveic "Gladiolas" ar izcīnīto trešo vietu. Novēlam arī senioru vecumā, lai ir prieks izbaudīt mūzikas un dejas burvību
LSKA&UK
LSKA Balvi
Projektu ““Senioru Saeima” Latvijā” atbalsta Sabiedrības integrācijas fonds no Kultūras ministrijas piešķirtajiem Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Programma “NVO fonds”
Projekts tiek īstenots no 01.01.2022. līdz 31.10.2022.
Projekta īstenošanas līgums Nr. 2022.LV/NVOF/MIC/015/13
LSKA Kuldīgā
LSKA Cēsīs
LSKA pateicas AS “DelfinGroup” zīmolam “Banknote” par atbalstu. Atskatāmies uz šogad paveikto
Biedrība “Latvijas Senioru kopienu apvienība”, pateicoties Latvijas finanšu koncerna AS “DelfinGroup” zīmola “Banknote” ziedojumam, pagājušajā gadā nodrošināja medicīniskā aprīkojuma iegādi 12 Latvijas sociālās aprūpes iestādēm un šogad paredzēts palīdzēt vēl trijām. Pateicoties “Banknotes” ziedojumam pērn turpinājām arī senioru izglītošanu finanšu un IT jomās, kā arī spējām ar savu līdzfinansējumu īstenot nozīmīgus senioru socializācijas pasākumus un stiprināt LSKA kapacitāti.
Lai atskatītos uz šogad sadarbībā ar mūsu ilggadējo partneri paveikto, LSKA izveidojusi videomateriālu, kurā tiek stāstīts gan par palīdzību sociālās aprūpes iestādēm, gan arī citām biedrības aktivitātēm.
Mēs, “Latvijas senioru kopienu apvienība”, esam pateicīgi, ka mums ir tāds atbalstītājs kā “Banknote”. Paldies!
Ventspils brauciens
Rīgas seniori Ventspilī 2021. gada rudenī
“Latvijas Senioru kopienu apvienības” dalīborganizāciju biedri ar Rīgas domes Labklājības departamenta atbalstu decembrī apmeklēja Ventspili, lai tiktos un dalītos pieredzē ar Ventspils senioriem par Rīgas senioriem pieejamām sociālajām aktivitātēm, kā ar sadraudzētos un veidotu tīklošanās pasākumus.
Šajā videomateriālā LSKA biedri - brauciena dalībnieki stāsta par saviem iespaidiem par Ventspili un koncertzāles “Latvija” apmeklējumu.
Pasākumu finansiāli atbalsta Rīgas domes Labklājības departaments
budžeta programmā “Sadarbība ar nevalstiskajām organizācijām”
LD līgums NR.DL-21-261-lī
Vakcinacija
Vakcinacija
Zelmas Šulces atmiņas par laiku, kad Latvijas vadībā bija prezidents Kārlis Ulmanis
Viņa vadības pamatideja: darbs nebūs viegls, bet to stiprināja apziņa par Latvijas tautas spēku, izturību un ciešu apņēmību novest iesākto līdz galam. Viņš ticēja: ja cilvēki būs vienoti un strādās kopā, tad darbs novedīs pie iecerētā mērķa. Kārļa Ulmaņa pārliecība izsakāma šādiem vārdiem: “Mīcīsim tos mālus, kādi mums ir. No tiem cepsim ķieģeļus, no kuriem būvēsim namus.” Un zemnieki būvēja lielas liellopu kūtis ar ticību nākotnes izaugsmei.
Zemnieku saimniecībās pārsvarā bija sešas slaucamas govis, jaunlopi, viens līdz trīs zirgi, cūkas, aitas, mājputni. Zemnieki īpaši godāja un cienīja zirgus – gādāja tiem vislabāko barību, daži pat naktīs gāja uz stalli, lai papildinātu zirgiem ēdamo, jo tie bija neatņemama dzīves sastāvdaļa. Uz zirgiem gūlās visi smagākie zemnieku darbi: zemes aršana, ecēšana, vagošana, pļaujmašīnu, siena grābekļu un vezumu vilkšana. Bez zirgiem saimniecībā nevarēja iztikt: tos jūdza ratos, ragavās, kamanās, droškās un brauca gan uz baznīcu, gan kāzās, bērēs un citos sadzīves pasākumos.
Cilvēki vasarās pārsvarā staigāja basām kājām, reizēm āva kājās pastalas vai lūku vīzes. Ziemas aukstajā laikā valkāja no auklām pītas vīzes. Arī es staigāju pastalās. Vēlāk cilvēki sāka nēsāt kurpes un gumijas galošas, kuras vilka virs kurpēm. Ieejot telpās, galošas tika novilktas. Kurpes un ādas zābaki bija lielā godā – tos parasti uzvilka kājās tikai tuvu baznīcai vai citam mērķim.
Elektrības sākumā vēl nebija. Rudens un ziemas tumšajos vakaros, strādājot mājas darbus, vērpjot linu šķiedras vai aitas vilnu, aužot vadmalu, linu audumus drebēm, krekliem, palagiem, galdsegām, grīdas celiņiem vai darot citus darbus, dedzināja skalus. Arī es, būdama maza meitene, tiku dedzinājusi skalus, lai pārējie varētu strādāt šajā niecīgajā gaismā. Ar laiku tos nomainīja petrolejas lampas un lukturi. Lukturi lieti noderēja ejot uz kūti vai citur ārā.
Veļas mazgāšanai izmantoja pašgatavotas ziepes un pelnu novārījumu – sārmu, bet gludināja ar smagiem čuguna gludekļiem, kurus uzkarsēja ar iekšā iebērtām oglēm vai ar koka vāli velēja linu audumus.
Katrā mājā piena pārstrādāšanai bija ar roku griežami separatori. Ar tiem no pilnpiena atdalīja krējumu, kuru izmantoja ēdienos vai taisīja sviestu. No skābpiena – rūgušpiena gatavoja biezpienu, bet no tā – sieru. Šos produktus arī pārdeva. Piena ēdieni bija viens no pamatēdieniem. Līdzās rudzu maizei – rupjmaizei, ko parasti cepa sestdienās, uz svētkiem cepa karašas vai baltmaizi.
Cilvēki – gan vīrieši, gan sievietes, bija ļoti zinoši un prata daudz dažādus darbus. Mans onkulis, mātes brālis Jēkabs, prata celt mājas, mūrēt krāsnis un plītis, ģērēt ādas, gatavot mēbeles. Mūsu mājās, kurās es augu, visas mēbeles bija Jēkabonkuļa gatavotas: galds, krēsli, gultas, skapis, beņķi jeb soli, arī mucas un bišu stropi. Saimniecībā bija vairāki bišu stropi, tāpēc medus pietika gan pašiem, gan pārdošanai. Jēkabonkulis nodarbojās arī ar zvejniecību, tāpēc pats gatavoja laivas, bet no linu un kaņepju diegiem taisīja tīklus un vija virves.
Tajā laikā baznīcas jeb dievnami bija lielā cieņā un kupli apmeklēti. Baznīcas bija arī dažādu pasākumu organizēšanas vietas, piemēram, pie Tilžas ev. lut. baznīcas darbojās jaunatnes pulciņš, dāmu komiteja, draudzes koris un svētdienas skola. Mans onkulis Jēkabs aktīvi iesaistījās daudzes dzīvē: bija pērminderis, vēlāk – ķesteris un zvaniķis. Mūsu ģimene kopa gan pašu baznīcu, gan tās apkārtni pilnīgi brīvprātīgi – bez atlīdzības maksas.
Pēc iedzīvotāju iniciatīvas un ar viņu atbalstu tika uzcelts Aizsargu nams, kurš vēlāk pārtapa par Tautas namu. Šī nama celtniecībai tika rīkoti dažādi labdarības pasākumi, lai iegūtu nepieciešamos līdzekļus: organizēja loteriju un ziedoja dažādas mantas, pat sīpolu virtenes, ķirbjus, zeķes, cimdus, dvieļus u.c. Arī skolas bērni iesaistījās šajos pasākumos. Meitenes izšuva sedziņas, zēni darināja lietas no finiera utt. Es pati izšuvu 45 sedziņas, uz kurām skolotāja bija uzzīmējusi rakstus.
Tautas kopības gars izpaudās arī ikdienā. Zemnieki palīdzēja viens otram, kā vien varēja – gan visa veida talkās – siena vākšanas, labības kulšanas, mēslu vešanas un citādās. Kaimiņi palīdzēja arī ar piedāvājumu nomazgāties pirtī, kartupeļu ražas ielikšanai pagrabā vai rijas un piedarba izmantošanai bez atlīdzības, jo jaunsaimniekiem tādas ēkas vēl nebija uzceltas.
Tautas izglītošanai tika organizēti dažādi kursi, piemēram, par putnkopību, mājturību. Toreiz modē nāca toršu cepšana. Atpūtai notika zaļumballes un citi saieti, kuros spēlēja pūtēju jeb ragu orķestru muzikanti.
Tajā laikā valdīja stingra morāle. Piemēram, vīrieši, kuri nerūpējās par savu ārlaulības bērnu, ar tiesas lēmumu tika nosūtīti uz Valmieru kulstīt linus. Fonā skanēja bērnu balsis: “Tēti, dod maizīti, gribu ēst” vai viņu raudas. Tajā laikā ārlaulībā dzimušiem bērniem tēva vārdu nedeva. Dokumentos rakstīja tikai mātes vārdu: Annas dēls, Marijas meita utt. Tautā pat dziedāja dziesmu šādiem vārdiem: “Kas ir kulstījis Valmieras linus, tas uz meitām neskries vairs...”
Liela nozīme bija Ķeguma spēkstacijai, kas ļāva arvien plašāk izmantot elektrību, tomēr tehnika vēl bija retums. Piemēram, Tilžas pagastā 1939./40.gadā bija apmēram 1264 zemnieku saimniecības, bet tikai vienā bija traktors. Tas piederēja zemniekam Dābolam un tika dēvēts par Dābola traktoru. To traktoru arī es redzēju, kad tas bija uzaicināts, protams par samaksu, meža atmatas tīrīšanai mūsu saimniecībā aramzemes palašināšanai. Tilžas miestiņā bija tikai viena vieglā automašīna, kuras īpašnieks bija Liepiņš.
Tāda manās atmiņās bija tā laika dzīve, lai trūcīga, bet interesanta. Ikviens cilvēks jutās ļoti vajadzīgs. Atmiņā palikuši arī Eduarda Virzas vārdi: “Laiki nāk un iet, bet zeme paliek. Mūžīgi lai paliek arī tie, kas šo zemi apstrādā.”