Biedrība „LATVIJAS SENIORU KOPIENU APVIENĪBA”  īsteno mikro projektu „Latvijas seniors – aktīvs, zinošs un atvērts sadarbībai”, kura viens no mērķiem ir  – senioru interešu aizstāvēšana. 

Mērķa sasniegšanai mikro projektā ir izvirzīti vairāki uzdevumi: gan tematisku semināru (lekciju) organizēšana lai veicinātu komunikāciju, apzinātu problēmas, kas skar seniorus, gan iesaistīšanās Latvijas Republikas Saeimas komisiju un apakškomisiju darbā dikutējot par senioru sociāli ekonomiskajām problēmām, to risināšanas iespējām.

Projekta „Latvijas seniors – aktīvs, zinošs un atvērts sadarbībai” īstenotāji biedrība „LATVIJAS SENIORU KOPIENU APVIENĪBA” 15.jūnijā piedalījās Saeimas Sociālo un darba lietu komisijas sēdē atbalstot trīspadsmit Saeimas deputātu iesniegto likumprojektu „Grozījumi pacientu tiesību aizsardzības likumā” (turpmāk – Likumprojekts), ko Saeimas prezidijs nodevis Saeimas Sociālo un darba lietu komisijai. Likumprojekts satur vairākus būtiskus regulējumus, kas skar senioru kā pacientu intereses.

Projekta „Latvijas seniors – aktīvs, zinošs un atvērts sadarbībai” īstenotāji biedrība „LATVIJAS SENIORU KOPIENU APVIENĪBA” savos pētījumos ir  noskaidrojusi, ka seniori ir viena no tām sabiedrības grupām, kurai ir būtiski, ka normatīvajos aktos tiek nodrošināta  iespēja izteikt savu gribu ārstniecības iestādē tā, lai šī griba tiktu reģistrēta un ievērota, īpaši gadījumos, ja seniors nevēlas, lai viņam tiktu veikti atdzīvināšanas pasākumi vai viņš tiktu pieslēgts dzīvības uzturēšanas iekārtām.

Pašreizējais regulējums, kas ietverts „Pacientu tiesību likuma” (turpmāk – Likums) 6.pantā, nosaka, ka personai ir tiesības piekrist vai atteikties no ārstēšanas: 

„(1) Ārstniecība ir pieļaujama, ja pacients devis tai informēto piekrišanu. 

Pacientam ir tiesības pirms informētās piekrišanas došanas uzdot jautājumus un saņemt atbildes. [..] 

(4) Pacientam ir tiesības atteikties no 

1) ārstniecības pirms tās uzsākšanas, 

2) ārstniecībā izmantojamās metodes, neatsakoties no ārstniecības kopumā, 

3)  ārstniecības tās īstenošanas laikā.”  

Attiecībā uz minēto „LATVIJAS SENIORU KOPIENU APVIENĪBA” gribētu vērst uzmanību uz to, ka griba nav abstrakts spēks, bet apzināti virzīta personības aktivitāte. Griba ir saprāta noteikta un morālās vērtībās balstīta, kā arī uz to pilnā mērā attiecināma morālā autonomija. Tā kā ikvienas personas arī seniora, kuram ir liela dzīves pieredze, lēmums ir gribas akts, kas uzskatāms par izdarītas izvēles rezultātu, tad jāpieņem, ka izvēle piekrist vai atteikties no ārstēšanas balstās uz informāciju, zināšanām, nepieciešamību, daudziem motīviem, argumentiem, pieņēmumiem, veselības stāvokli. Izvēle atkarīga gan no subjektīviem, gan objektīviem faktoriem. Jebkuru lēmumu kā gribas aktu ietekmē divi galvenie faktori: 1)ārējie apstākļi; 2)iekšējie apstākļi (psihiskais stāvoklis, atkarībā no kura seniors raugās uz lietām, vajadzībām, izvirzīto mērķi).

Pacientu tiesību likuma 1.pantā ir skaidroti Likumā lietotie termini, tostarp termins „informētā piekrišana”, kas ir  pacienta piekrišana ārstniecībai, kuru viņš dod mutvārdos, rakstveidā vai ar tādām darbībām, kas nepārprotami apliecina piekrišanu, turklāt dod to brīvi, pamatojoties uz ārstniecības personas savlaicīgi sniegto informāciju par ārstniecības mērķi, risku, sekām un izmantojamām metodēm. 

Ar Likumprojektu ir paredzēts papildināt Likuma 1.panta 2.daļu ar terminu „Informētā nepiekrišana”, kas ir  pacienta atteikšanās no atdzīvināšanas ārstniecības metodēm vai dzīvību uzturošās ārstniecības, kuru viņš dod rakstveidā vai elektroniski, turklāt dod to brīvi, pamatojoties uz ārstniecības personas savlaicīgi sniegto informāciju par ārstniecības mērķi, risku, sekām un izmantojamām metodēm.  

„LATVIJAS SENIORU KOPIENU APVIENĪBA”  uzskata, ka šāds papildinājums ir būtisks, jo atbilst senioru interesēm un skaidri norāda uz Likumā doto iespēju atteikties no ārstēšanas skaidrojot šāda atteikuma saturu.  Tāpēc atbilstošāk Likuma būtībai un arī Civillikumā lietotajai terminoloģijai būtu lietot terminu „Informētais atteikums”, kas nozīmē, ka pacients ir informēts un atsakās no ārstēšanas. 

Ja gribas veidošanas process, kura rezultāts ir lēmuma pieņemšana, izriet no vajadzībām, kas nosaka seniora izvēles atkarību no konkrētiem apstākļiem, aktivitātes, interese motīviem, tad jāatzīst, ka vajadzības veido seniora kā personības interešu reālo pamatu, nosaka virzību, sociālo aktivitāti. Vajadzības tiek apmierinātas mērķtiecīgā darbībā, tās atrodas savstarpējā mijiedarbībā ar emociju subjektīvismu, bet pašas ir objektīvas. Vajadzību apmierinājums izraisa noteiktu emocionālo stāvokli. Vajadzības kā sociāli psiholoģiska kategorija, kas ir sociāla pēc satura, bet psiholoģiska pēc formas, ir rīcību rosinošs spēks. Tieši tāpēc izsakot savu gribu attiecībā uz piekrišanu ārstniecībai vai atteikšanos no ārstēšanas seniors vadās no sociāli psiholoģiskiem faktoriem, kas viņam ir būtiski. Tādejādi ir būtiski arī izprast un pēc iespējas ātrāk pieņemt Likumprojektu, kurš satur būtiskus grozījumus un papildinājumus arī Likuma 6.pantā. 

Nereti veidojas situācijas, kad Likuma 6.pantu nevar piemērot, jo seniors veselības stāvokļa dēļ vai vecuma dēļ nevar paust savu gribu. Tādā gadījumā Likuma 7.pants nosaka, ka: 

(1) Ja pacients sava veselības stāvokļa vai vecuma dēļ pats nespēj pieņemt lēmumu par ārstniecību, tiesības pieņemt lēmumu par piekrišanu ārstniecībai kopumā vai ārstniecībā izmantojamai metodei vai atteikšanos no ārstniecības kopumā vai ārstniecībā izmantojamās metodes ir pacienta 

• laulātajam, 

ja nav laulātā, tad  pilngadīgam un rīcībspējīgam 2) tuvākajam radiniekam      šādā secībā: 

pacienta bērniem, 

pacienta vecākiem, 

pacienta brālim vai māsai, 

pacienta vecvecākiem, 

pacienta mazbērniem.

(2) Pacienta laulātais, tuvākais radinieks vai pacienta pilnvarotā persona, kā arī pacienta likumiskais pārstāvis, ja pacients atrodas aizbildnībā vai aizgādnībā (turpmāk — persona, kas pārstāv pacientu), pieņemot lēmumu par ārstniecību vai atteikšanos no tās, ievēro pacienta iepriekš izteikto gribu attiecībā uz ārstniecību.

(3) Ja pacienta tuvākie radinieki, kuriem ir vienādas tiesības pieņemt lēmumu pacienta vietā, nevar vienoties par piekrišanu ārstniecībai, tad lēmumu par ārstniecību, kura vislabvēlīgāk ietekmētu pacienta veselības stāvokli, pieņem ārstu konsilijs. 

No likuma 7.panta regulējuma secināms, ka lēmumu par piekrišanu vai atteikšanos no seniora ārstēšanas viņa vietā var pieņemt: 

1) laulātais

2) tuvākais (-ie) radinieks

3) pilnvarotā persona 

4) aizbildnis vai aizgādnis, ja tāds iecelts ar bāriņtiesas lēmumu,

5) ārstu konsilijs. 

Visām šīm personām lēmuma pieņemšanas brīdī būtu jāievēro pacienta iepriekš izteiktā griba. Tieši šī nosacījuma ievērošana  ir vissarežģītākā, ja skatāmies no seniora interešu viedokļa, jo pacienta iepriekš izteikto gribu var zināt tikai persona, kas dzīvo kopā ar senioru, vai persona, kurai seniors uzticas. Likuma 7.pantā uzskaitītās personas tādas var būt un var arī nebūt, jo gan ar laulāto, gan tuvākajiem radiniekiem attiecības var pastāvēt tikai juridiski, bet ne faktiski.  

Tādejādi no pašreizējā regulējuma viedokļa seniors var atteikties no ārstēšanas tikmēr, kamēr ir rīcībspējīgs, bet nonākot situācijā, kad lēmumu pieņemt nespēj, (ja nav noformēts nākotnes pilnvarojums saskaņā ar Civillikuma 2317.1 pantu Ar nākotnes pilnvarojumu pilnvarotājs uzdod pilnvarniekam pārzināt viņa lietas gadījumā, ja pilnvarotājs veselības traucējumu vai arī citu iemeslu vai apstākļu dēļ nespēs saprast savas darbības nozīmi un nespēs vadīt savu darbību.) seniora autonomija netiek ņemta vērā un ārstniecības persona veic neatliekamos pasākumus, tai skaitā atdzīvināšanas pasākumus un pieslēgšanu dzīvības uzturēšanas iekārtām, kas ne vienmēr ir saskaņā ar seniora gribu. 

Saskaņā ar Konvencijas par cilvēktiesībām un biomedicīnu 9.pantu ir noteikts, ka „Ja medicīniskās darbības laikā pacients nav spējīgs paust savu gribu, jāņem vērā viņa iepriekš paustā griba attiecībā uz šo medicīnisko darbību”.  Jau minējām, ka seniora, kuram ir liela dzīves pieredze, lēmums ir gribas akts, kas uzskatāms par izdarītas izvēles rezultātu, tad jāpieņem, ka izvēle piekrist vai atteikties no ārstēšanas balstās uz informāciju, zināšanām, nepieciešamību, daudziem motīviem, argumentiem, pieņēmumiem, pašsajūtu. Personām, kuras ir tiesīgas izlemt seniora vietā, ir cita dzīves pieredze un citas vajadzības, kas pamato attiecīga lēmuma pieņemšanu. Tāpēc īpaši būtiski ir zināt seniora gribu attiecībā uz piekrišanu vai atteikšanos no ārstēšanas.

Medicīnas tiesību speciālisti ir atzinuši, ka Latvijas normatīvajos aktos pacienta iepriekš izteiktā griba tiek regulēta nepietiekami. Tāpēc ņemot vērā šī institūta nozīmīgumu, ir nepieciešams izstrādāt detalizētus pacienta iepriekš izteiktās gribas principus, atbilstoši Latvijas tiesību sistēmai un ieviest tos normatīvajā regulējumā. 

Šobrīd Latvijā nav vienota mehānisma, kā vispārīgi rakstveidā juridiski saistoši noformēt pacienta gribu attiecībā uz gadījumiem, kad pacients nebūs spējīgs lemt par savu aprūpi (izņemot nākotnes pilnvarojumu, kura noformēšana un spēkā stāšanās ir diezgan sarežģīta un senioram neizprotama). Latvijā nav ieviests iepriekš doto norādījumu institūts, kas praksē izpaužas tādejādi, ka seniori šādu gribas izteikumu dokumentē pašrocīgi nosaucot to par testamentu (tas stājas spēkā pēc personas nāves), par atteikumu no atdzīvināšanas, par nepiekrišanu ārstēšanai u.c.  Kas liecina par to, ka seniori neuzticas tam, ka personas, kuras ir tiesīgas lemt par seniora ārstēšanu, rīkosies saskaņā ar seniora gribu. 

Lai nodrošinātu personas autonomijas principa ievērošanu un nodrošinātu personai juridiski saistošā veidā reģistrēt savu gribu attiecībā uz gadījumiem, kad persona nav spējīga lemt par savu aprūpi ir nepieciešams papildināt Likumu ar precīzu regulējumu. Ar šo regulējumu nosakāms kā persona var reģistrēt savu iepriekš izteiktu gribu jeb pacienta rīkojumu, un kādos gadījumos šis reģistrētais pacienta rīkojums ir saistošs ārstniecības personālam.  

„LATVIJAS SENIORU KOPIENU APVIENĪBA”  piekrīt Likumprojekta 2.punktam, kurā ieteikts papildināt Likuma 6.pantu ar 4.1 daļu šādā redakcijā: 

„1) Pacientam ir tiesības atteikties no atdzīvināšanas ārstniecības metodēm vai dzīvību uzturošās ārstniecības (informētais atteikums), ja pacienta nāve nav novēršama vai ja slimība, vecums, negadījums var radīt pacientam tādus veselības traucējumus, kuru dēļ pacients nespēc patstāvīgi par sevi garīgi vai fiziski rūpēties. 

2) Pacientam ir tiesības jebkurā laikā izteikt rīkojumu (informētais atteikums) kā arī to izmainīt, reģistrējot rīkojumu un tā izmaiņas vienotajā veselības nozares elektroniskajā informācijas sistēmā. 

3) Pacienta rīkojums (informētais atteikums) ir saistošs arī tajā gadījumā, ja pacients sava veselības stāvokļa vai vecuma dēļ pats nespēj pieņemt lēmumu par informēto piekrišanu un minētais rīkojums (informētais atteikums) ir nosacīts ar gadījuma iestāšanos, kuram tas tika izteikts.”

Likuma 6.panta 7.daļas regulējums paredz, ka gadījumos „Ja pacients pilnvarojis citu personu (pacienta pilnvarotā persona) viņa vietā piekrist ārstniecībai kopumā vai ārstniecībā izmantojamai metodei vai atteikties no ārstniecības kopumā vai ārstniecībā izmantojamās metodes, kā arī saņemt informāciju saskaņā ar Likuma 4.pantā noteikto, pacients informē ārstniecības iestādi par šādu pilnvarojumu.” 

No šī regulējuma izriet, ka pacients var pilnvarot citu personu ne tikai pārstāvēt viņa intereses ārstniecības procesā, bet arī pieņemt lēmumu viņa vietā, kaut arī viņš ir rīcībspējīgs.  Regulējums nonorāda kā noformējama šāda pilnvara. Civillikums pieļauj gan mutisku, gan rakstisku pilnvarojuma došanu, neprasot notariālā akta formu. Tomēr prakse rāda, ka saskaroties ar nepieciešamību pārstāvēt pacienta intereses, ārstniecības iestādes prasa notariāli apliecinātu pilnvaru. Pie kam, pašlaik pilnvaras formai tiek piešķirta lielāka nozīme nekā tās saturam, jo ne vienmēr pacients dodot uzdevumu pilnvarotajai personai pārstāvēt viņa intereses ārstniecības iestādē, ir devis uzdevumu šai personai pieņemt lēmumu par informēto piekrišanu un cietiem ārstniecības aspektiem. 

Likuma komentāros norādīts, ka Likuma 6.panta 7.daļas regulējums neizvirza prasību, ka pacienta pilnvarotā persona būs tiesīga rīkoties pacienta vietā tikai tad, kad pacients pats vairs nespēs pieņemt lēmumu par ārstniecību (tas ir nākotnes pilnvarojuma uzdevums). Pieņemams, ka atbilstoši pilnvaras saturam, pilnvarotā persona var sākt pārstāvēt pacientu ar pilnvaras izdošanas brīdi, arī pieņemot lēmumus pacienta vietā saistībā ar viņa ārstēšanu. Tomēr jāņem vērā, ka informētās piekrišanas došana vai atteikums no ārstēšanas ir ir personas personiskās tiesības, kuras var realizēt tikai pati persona. 

Tādejādi situācijās, kad pacients pats ir spējīgs pieņemt lēmumu un arī pacienta pilnvarotajai personai ir piešķirtas tiesības pārstāvēt pacienta intereses, jo pats pacients viņai tādas tiesības ir devis, problēmas rodas ārstniecības personai, kurai ir jāpārliecinās par pacienta patieso gribu un jāfiksē pilnvarotās personas lēmumi, lai nesekotu pārmetumi par no pacienta radiniekiem par to, ka nav saņemta paša pacienta informētā piekrišana vai atteikums.      

„LATVIJAS SENIORU KOPIENU APVIENĪBA”  piekrīt Likumprojekta iesniedzējiem, ka lai novērstu neskaidrās situācijas gadījumos, kad pacients ir rīcībspējīgs un spēj pats izteikt piekrišanu vai atteikties no ārstniecības, bet tajā pat laikā pacients ir informējis ārstniecības iestādi (veselības informācijas sistēmā ir reģistrēta pilnvarotā persona) par pilnvaroto personu, nepieciešams precizēt Likuma 7.pantu, nosakot, ka reģistrējot informāciju par pacienta pilnvaroto personu, nepieciešams norādīt pilnvarotās personas pilnvaru apjomu un pilnvarojuma spēkā stāšanos attiecībā uz lēmumu pieņemšanu par piekrišanu vai atteikumu ārstēšanai.  

Kaut arī viens no iemesliem Likumprojekta izstrādāšanā ir bijis 2020. gada 12. novembra Satversmes tiesas spriedums lietā Nr. 2019-33-01, tomēr pašreizējais Likumprojekta tvērums savu pienesumu Satversmes tiesas spriedumā paustajam pilnībā nedod, ja netiek atrisināts jautājums par Likuma 7.panta 1.daļu. Šis aspekts ir būtisks arī senioriem.  Ja netiek grozīts līdzšinējais regulējums par to, kādā secībā seniora vietā lēmumu par viņa ārstēšanu var pieņemt likuma 7.panta 1.daļā minētās personas, tad seniora griba attiecībā uz  piekrišanu vai atteikšanos no ārstēšanas netiek īstenota. 

„LATVIJAS SENIORU KOPIENU APVIENĪBA”  uzskata, ka gadījumā, ja seniors ir pilnvarojis kādu personu viņa vietā piekrist ārstniecībai kopumā vai ārstniecībā izmantojamai metodei vai atteikties no ārstniecības kopumā vai ārstniecībā izmantojamās metodes, kā arī saņemt informāciju, pārstāvēt viņa intereses ārstniecības iestādē, tad tieši šai personai būtu pirmā prioritāte lemt seniora vietā, nevis laulātajam vai tuvākajam radiniekam. Tikai gadījumos, ja nav šāda pilnvarojuma darbojas Likuma 7.panta 1.daļas noteiktā kārtība.  

Minētais uzskats pamatojams ar to, ka dažādu iemeslu dēļ seniori dzīvo kopā vienā mājsaimniecībā un rūpējas viens par otru, ko nedara viņu juridiskie laulātie vai tuvākie radinieki. Tāpēc norādot savu dzīvesbiedru (partneri) par pilnvaroto personu un uzticot viņam pieņemt lēmumu, kas saistīts ar gribas paušanu, seniors paļaujas uz to, ka viņa griba tiks īstenota. Šāda skaidrība ir nepieciešama arī ārstniecības personālam.  

Sabiedrības integrācijas fonda 

Programmā „NVO fonds”

Projekts tiek īstenots no 2021. gada 1. janvāra līdz 2021.gada 20. novembrim.

Finansējuma līgums SIF Nr. 2021.LV/NVOF/MIC/059

Pasākumu finansiāli atbalsta Sabiedrības integrācijas fonds no Kultūras ministrijas piešķirtajiem Latvijas valsts budžeta līdzekļiem.