Biedrība “Latvijas Senioru kopienu apvienība” (LSKA) konstatējusi, ka daudziem senioriem trūkst izpratnes par iespējām izmantot savu nekustamo īpašumu sev nepieciešamo uzturlīdzekļu nodrošināšanā. Tādēļ LSKA projekta “Latvijas seniors - aktīvs, zinošs un atvērts sadarbībai” izstrādājusi ieteikumus uztura līguma noslēgšanai, kā arī skaidrojumus, kas jāņem vērā, lai seniori netiktu apkrāpti un saņemtu gaidīto.
Ja senioram pieder nekustamais īpašums, bet nav tuvinieku, kuri par viņu parūpētos, iespējams noslēgt uztura līgumu. Senioram piederošais nekustamais īpašums nonāk uztura devēja īpašumā, bet vecais cilvēks par to saņem sev nepieciešamo aprūpi. Uztura līgums ir aktuāls gan veciem un vientuļiem cilvēkiem, kuriem nav tuvinieku, gan arī senioriem, kuriem tuvinieki ir, bet nepieciešamo aprūpi nesniedz. Tāpat šādu līgumu var noslēgt arī vecāku un bērnu starpā.
LSKA valdes priekšsēdētāja Astrīda Babāne stāsta, ka projekta ietvaros biedrībā pēc palīdzības vērsās seniore, kura vēlējās noslēgt uztura līgumu, jo viņai pieder nekustamais īpašums, bet nav tuvinieku, kas viņu aprūpētu ikdienā, toties ir labi kaimiņi. “Sniedzot konsultācijas konkrētajai seniorei un izvērtējot ar uztura līgumiem saistīto situāciju kopumā, LSKA konstatēja, ka daudziem senioriem trūkst izpratnes gan par to, kādas ir viņu tiesības pēc šāda līguma noslēgšanas, gan cik detalizēti tajā jāatrunā uztura devēja pienākumi,” norāda LSKA valdes priekšsēdētāja.
LSKA ieskatā nepieciešamība slēgt uztura līgumu atklāj virkni sociālu problēmu, ar kurām ikdienā saskaras daudzi vecāka gadagājuma ļaudis. To pamatā ir paaudžu savstarpējās attiecības ģimenē, dažādā izpratne par mantiskajiem labumiem, kā arī vientulība un atstumtība. Astrīda Babāne uzsver, ka ir ļoti būtiski senioriem skaidrot nepieciešamību slēgt tāda veida darījumu kā uztura līgums pie notāra, skrupulozi atrunājot visas abu līgumslēdzēju pušu saistības pēc līguma noslēgšanas.
Arī projekta īstenošanā iesaistītā juridisko zinātņu maģistre Barba Girgensone uzsver, ka uztura līgums ir vienošanās, kurā īpaši svarīgi fiksēt visus iespējamos aspektus un abu pušu gribu. “Liela kļūda var būt izvēle sastādīt šādu līgumu bez profesionālas konsultācijas pie notāra. Zvērināts notārs, gatavojot šādu līgumu, vispirms noskaidros gan uztura ņēmēja, gan uztura devēja gribu un vajadzības, kā arī, visiem klāt esot, izskaidros abu pušu tiesības, iespējas un pienākumus. Jāņem vērā, ka pēc līguma noslēgšanas uztura līgums tiek nostiprināts zemesgrāmatā, un tas, savukārt, nozīmē, nekustamais īpašums ir mainījis īpašnieku - par to kļūst uztura devējs,” skaidro juriste.
LSKA vērš uzmanību uz to, ka nereti ir gadījumi, kad uztura līgumā tiek norādīta tikai naudas summa, kuras apmērā uzturs tiek dots, bet netiek precīzi definēts, kas tajā ietilpst. Tas savukārt var agri vai vēlu novest pie nesaskaņām starp iesaistītajām pusēm. Visbiežāk problēmas rodas, ja seniors - uztura ņēmējas vēlas līdztekus materiālām vērtībām saņemt arī uzmanību un emocionālu siltumu, taču uztura devējam pievērst pienācīgu uzmanību šīm vecā cilvēka vajadzībām nav ne laika, ne iespējas un nereti arī vēlēšanās. Lai no šādas situācijas izvairītos, Barba Girgensone iesaka jau sākotnēji vienoties par visām abu pušu vēlmēm un iespējām, tostarp izrunāt arī tādas lietas un nianses, kas juridiskā dokumentā nav aprakstāmas.
Juriste vērš uzmanību arī uz to, ka cilvēkam, kurš iecerējis atdot savu īpašumu apmaiņā pret uzturu, noslēdzot ar svešu personu uztura līgumu, nopietni jāizvērtē savas attiecības ar ģimenes locekļiem, ja tādi ir, jo gadījumā, ja tās pēkšņi uzlabotos un viņi sāktu izrādīt savas rūpes, mantojuma tiesības uz īpašumu tiem būtu liegtas. “Uztura līgumu nevar apstrīdēt tāpēc, ka uztura ņēmējs pēkšņi salīdzis mieru ar saviem bērniem un nolēmis, ka īpašumam pēc viņa nāves tomēr vajadzētu pāriet viņiem. Īpašums jau ir ārpus mantojuma un vairs nepieder uztura ņēmējam. Apstrīdēt uztura līgumu var tikai tad, ja ir dibināti iemesli, pierādot, ka uztura devējs nav pildījis līguma noteikumus,” saka Barba Girgensone.
Parasti nekustamais īpašums, kas pēc uztura līguma noslēgšanas nonāk uztura devēja īpašumā, ir seniora dzīvesvieta, un, lai izvairītos no iespējamiem nepatīkamiem pārsteigumiem, ir svarīgi to kā nosacījumu ietvert arī uztura līgumā, kā arī paredzēt, ka uztura devējs bez uztura ņēmēja rakstiskas piekrišanas nav tiesīgs nekustamo īpašumu atsavināt, dāvināt, ieķīlāt vai kā citādi apgrūtināt ar lietu tiesībām. Turklāt šie divi nosacījumi obligāti jānostiprina zemesgrāmatā, lai būtu saistoši trešajām personām. Pretējā gadījumā var rasties situācija, ka māja, piemēram, tiek ieķīlāta bankā, par to saņemtais kredīts maksāts netiek, māju atsavina, un seniors praktiski paliek uz ielas. Šādā situācijā saņemamā uzturnauda diezin vai ļaus senioram nodrošināt pieņemamus dzīves apstākļus.
Taču katrai medaļai ir divas puses, un, kā norāda Barba Girgensone, arī uztura devējam ir būtiski maksimāli precīzi noskaidrot uztura ņēmēja faktisko materiālo situāciju. “Pirms uztura līgumu noslēgšanas ir svarīgi noskaidrot, vai un kādas parādsaistības ir uztura ņēmējam. Tas nepieciešams tādēļ, ka kreditors savus prasījumus pret saistībām, kas uztura ņēmējam radušās pirms uztura līguma noslēgšanas, var vērst pret nekustamo īpašumu, kas pēc līguma noslēgšanas pieder uztura devējam. Arguments, ka uztura devējs par šādām saistībām neko nav zinājis, nepalīdzēs.” Tāpat pieņemot lēmumu par uztura devēja pienākumu uzņemšanos, ieteicams to sākumā izrunāt ģimenes lokā un izvērtēt visus iespējamos scenārijus, jo uztura līgums beidzas vien ar uztura ņēmēja nāvi. “Uztura devējam aizejot no dzīves, pienākums turpināt uztura došanu pāriet uz viņa mantiniekiem, kuri pieteikušies uz atstāto mantojumu. Ja mantinieki nevēlas turpināt pienākumus, ko paredz aizgājušā tuvinieka noslēgtais uztura līgums, viņiem ir jāatsakās no pilnīgi visa mantojuma,” skaidro Barba Girgensone.
Tāpat jāņem vērā, ka seniors, kuram ir noslēgts uztura līgums, nevar pretendēt uz trūcīgas personas statusu arī tad, ja citādi šim statusam atbilst.
“Uztura līgums ir augsta riska darījums, kas satur daudz nezināmo. Piemēram, neviens nevar pateikt, cik ilgs mūžs vēl gaidāms aprūpējamam senioram, nav zināms, vai cilvēks nesaslims ar kādu slimību, kuras ārstēšanai nepieciešamie līdzekļi var ievērojami pārsniegt uztura līgumā noteikto summu. Tāpat iespējams, ka cilvēks, kurš uzņēmies rūpes par otru, kādu iepriekš neparedzamu apstākļu dēļ tās vairs nevar turpināt. Ņemot to visu vērā, LSKA iesaka senioriem un potenciālajiem uztura devējiem sākotnēji ļoti rūpīgi izrunāt visas nianses, savukārt pašu līgumu slēgt notariālā akta formā,” uzsver LSKA valdes priekšsēdētāja Astrīda Babāne.
Projekts “Latvijas seniors - aktīvs, zinošs un atvērts sadarbībai” tiek īstenots no 2021. gada 1. janvāra līdz 2021.gada 20. novembrim.
Pasākumu finansiāli atbalsta Sabiedrības integrācijas fonds no Kultūras ministrijas piešķirtajiem Latvijas valsts budžeta līdzekļiem.
