Sveicinātas jaukās dāmas un cienījamie kungi!

Sveicu Jūs Vasarsvētkos! 

Pēc ziemas, pēc sala un pēc rūpēm un raizēm ir atkal klāt Svētki!

Neticami, jo ārā valda aukstie vēji, kas liek cilvēkam drebināties un īdzīgi savilkt seju::”Kādi svētki? Par kādu vasaru Jūs runājiet? Vasaras nav un nebūs! Tās ir kalendāra blēņas!”

“Labi, labi”, es atraucu.

 Lai būtu blēņas, bet uz baznīcu aiziesim.Pēc baznīcas vīniņu iedzersim,pie stūra padrebināsimies un tad dosimies paklejot pa Rīgas bulvāriem. Uzsmaidīsim garāmgājējiem, novēlēsim viņiem 

Priecīgus Vasarsvētkus, atcerēsimies bērnību, kāda nu katram  tā bijusi.

“Ak, skaistā jaunība, jel atgriezies!”

     Vai jūtat,es Jūs vedinu uz draiskulībām! Jums kā galvaspilsētas varoņiem vajadzētu ļauties un saukt::”Mēs jau sen to bijām pelnījuši!”

       Es neapstāšos pie Vasarassvētkiem, par to Jūs dzirdēsiet baznīcā un vēl kundzes un kungi esat 

izglītoti šajos jautājumos.

Es ar Jums parunāšos par ko citu. Parunāšos par Dievu.

       “  Kādā   aukstā Brīvdienu vakarā mazs sešus vai septiņus gadus vecs zēns stāvēja skatloga priekšā. Bērnam nebija kurpju, un viņa drēbes bija tīrās skrandas. Jaunā sieviete, kas gāja garām,

zēna bāli zilajās acīs varēja izlasīt ilgas.Viņa paņēma zēnu aiz rokas, ieveda veikalā un nopirka zēnam jaunu apavu pāri un jaunu siltu apģērbu.

   Kad viņi iznāca ārā, jaunā sieviete teica:”Tagad tu vari iet mājās un tev būs jaukas brīvdienas.

  Zēns palūkojās viņā un vaicāja;”Kundze,vai Jūs esiet Dievs?

Viņa zēnam uzsmaidīja un atteica:”Nē, dēls,es esmu tikai viens no viņa bērniem.

     Zēns tad teica:”Tā jau zināju, ka jums ir kāds sakars.

   Un tagad no personīgās dzīves: Savu apzinīgo mūžu strādāju skolā. Kādā ļoti aukstā ziemas dienā 3.klases meitenīte atnākusi uz skolu kleitiņā un plānā jaciņā. Tas bija laiks, kad no ārzemēm nabadzīgajai Latvijai sūtīja drēbes.Es sameklēju vienu no maisiem, parakājos un atradu labu, siltu mētelīti meitenei.Piemērīju un derēja.. Meitene bija laimīga,nebija jāuztraucās, ka ceļā uz mājām nosals.

      Pēc gadiem satiku meiteni, biju jau aizgājusi pensijā, skolā vairs nestrādājuun viņa man teica:

“Skolotāj, es Jūs nekad neaizmirsīšu! !”

      Es arī, protams,nekad neaizmirsīšu meiteni. Mums katram ir iespējas, izdevība palīdzēt, pažēlot, iemīlēt!

       Bibliotekā palūdziet,varbūt kādam  ir mājās grāmata “Kā cāļa zupa sievietes dvēselei” Tur ir stāsti, kas sasildīs sirdis un modinās sievietes pašapziņu.Arī par ģimeni un patiesu mīlestību.

Nu, tā izvērtās Vasarssvētki! Lai skaista Jums ši diena!

Cieņā un mīlestībā! Sarmīte Mazsalacā.