Rīgas lībiešu dziesmu ansambļa „Līvlist”( Lībieši) vecākā, lībiešu valodas skolotāja un savas tautas tradīciju zinātāja Zoja Sīle grāmatā „Katram nostūrim savi paradumi” stāsta par Mārtiņdienas svinēšanu lībiešu ciemos.
Kīlmakū – Sala mēnesis ( novembris)
Mārtiņi , 10.11.
Ar Mārtiņiem beidzās ārā darāmie darbi, sākās rudens un ziemas laiks. Lībiešu ciemos šajā laikā gāja ķekatās. Kaimiņiem latviešiem tāda paraduma rudenī nebija, toties Igaunijā gan, jo sevišķi Sāmsalā. Arī radu tautas – somi un karēļi - tērpās maskās.
Ķekatās Mārtiņos gāja jauni vīrieši, kuri vilka mugurā otrādi apgrieztus aitādas kažokus, apjoztus ar salmu grīstēm, sejas aizklāja ar papīra maskām. Īpaši ieģērba Mazā zirga un Lielā zirga jājējus. Mazajam bija jābūt veiklākajam dancotājam, kura zirga ausis darināja no ādas, uzvilka apzeltītus apaušus, pierīkoja lina asti, kaklā uzkāra zvaniņus. Lielā zirga puisim bija jābūt visdūšīgākajam. Tā zirga mugura bija no dēļa, nāsīm izvēra ķēdes. Kad ķekatnieki devās gājienā, priekšā gāja spēlmanis, skanēja maršs. Katrā sētā dzina jokus, spēlēja un dancoja. Šai dienai par godu kāva lopus, darīja desas, brūvēja alu. Saimniekiem bija svarīgi ķekatniekus pacienāt. Deva arī pupas un zirņus, kas vienlaikus bija arī veļu laika ēdiens. Bērniem bija jāatrāda lasīt prasme, tiem vajadzēja arī no galvas skaitīt lūgšanas un psalmus.
Ķekatnieki mēdza teikt, ka viņi nāk no Sāmsalas, tādēļ runāja jocīgā „Sāmsalas valodā”:
„Kitsa, kale kibu,, vare sele varu, karu kāpa, undi ule,
Recase reide, vinti, vinti, vārava samba!
Žagatai lai bēda, vārnai spārnā sāpe, lācim ķepā, vilkam lūpā,
Lapsiņai pēdā; tavējā pa vārtiem mūk ārā!”
(teicējs nezināms, no ansambļa „Līvlist” arhīva)
Mārtiņdienu dziesma:
„Mārtiš nāce, Mārtiš jāje,
Duncs pie sānem, bungs āzmugre.
Brucekels paduse, ābols \keše,
Sālskule mugre.”
(teicējs nezināms, no ansambļa „Līvlist” arhīva)
Materiāls sagatavots izmantojot grāmatas „Katram nostūrim savi paradumi” Zojas Sīles sagatavotos lībiešu paradumu tekstus no 123.lpp.