20. augusta saulainā dienā biedrība „LATVIJAS SENIORU KOPIENU APVIENĪBA” organizēja braucienu uz Kolku un Mazirbi.

Īstenojot Rīgas Apkaimju iedzīvotāju centra projektu „Rīgas seniori kopā ar Ukrainas bēgļiem” , izplānojām kopā ar senioriem braucienu uz Ziemeļkurzemi, Lībiešu krastu. Mūsu biedrības dibinātāju organizācija ir biedrība „Mazirbes draugu kopa”, kas mums piedāvāja iepazīt lībiešu pasauli, apmeklēt Kolku un Mazirbi.

Ceļā devāmies trīsdesmit pieci rīdzinieku un piecpadsmit ukraiņu bēgļi. Visi sadraudzējāmies jau pirmajā kafijas pauzē Apšuciema Hotelī Arkadia.

Kolkā

Mūs Kolkā Lībiešu saieta namā sagaidīja skolotāja, lībiešu kultūras pazinēja un laba lībiešu gide Mārīte Zandberga. Viņas interesanto stāstu par lībiešiem un Kolku, lai saprastu ukraiņi, krievu valodā tulkoja biedrības priekšsēdētāja Astrīda Babāne.

*Kolkas Lībiešu saieta nams ir salīdzinoši jauns – tas atklāts vien 2019. gadā. Bet savas pastāvīgās ekspozīcijas tam vēl nebija. Nu nams ticis pie mūsdienīgas, interaktīvas un gana atraktīvas izstādes, kas patiesībā līdzinās pašiem vietējiem.

Ekspozīcijas arhitekts Mareks Birznieks to salīdzina ar analogo datoru: “Tu vari pirmajā līmenī dabūt to pamatinformāciju, varbūt tev pietiek. Ja tev interesē dziļāk, tu sāc viņu atvērt. Atverot tās durtiņas, atverot ekspozīciju, savā veidā atveras Kolka, atveras lībieši, atveras kurzemnieki, un viņi tev rāda aizvien vairāk un vairāk. Un, ja tu esi ieinteresēts, tu to sadzirdi.”

Ja līdz šim viens no Ziemeļkurzemes magnētiem bija Kolkas rags, par tādu kļūst arī jaunais Lībiešu saieta nams Kolkā. Tajā atklāta pastāvīgā ekspozīcija, kas vārda tiešajā nozīmē atver durvis uz Latvijas pamattautas – lībiešu – stāstu un, iespējams, ir vienīgā izstāde Latvijā, kur informācija lasāma ne tikai lībiski, bet arī “kolčiņu” valodā.

Kādi bija lībieši 

1846. gadā A.J.Šēgrēns: “…viņi pazīstot visādas burvestības [..]. Tiem esot laba galva un lielas garīgās spējas.” 
1847. gadā Ē.N.Setele: “…viņi ir drosmīgi, izlēmīgi, mantkārīgi, dusmās nepiekāpīgi, talantīgi [..]. Jūra ir lībieša tīrums un druva.” 
1848. gadā V.Vallins (Voionmā): “Lībieši ir gari un plecīgi, daudzi ar ērgļa degunu un melnīgsnēji. [..] Lībieši gan arī zina, ka somu, igauņu un lībiešu valoda ir vienas cilmes. Šie trīs vīri – soms, igaunis un lībietis – vienmēr, kad sagadās vienā kuģī, ir tik vienprātīgi, ka naudas lietās bieži visvairāk uzticas cits citam.”

Vēstures rakstos Baltijas somu tauta lībieši pirmo reizi minēta 12. gs. 

Valoda

Lībieši Kurzemē līdz pat mūsdienām savu valodu sauca par jūrmalas valodu (rāndakēļ), sevi viņi dēvēja vai nu rāndalizt (jūrmalnieki) vai kalāmīed (zvejnieki). Tā lībieši, kuri dzīvoja pie jūras, nostatīja sevi iepretī latviešiem, kuri dzīvoja “kalnā” Dundagas pusē. Lībiešu un latviešu dzīves vide un dzīvesveids gadsimtiem ilgi daudzējādā ziņā bijis līdzīgs. Toties valodas nav radnieciskas.

Valodas ziņā lībiešu tuvākās radu tautas ir igauņi, somi, karēļi, tālākās – sāmi, ungāri, mordvieši. Lībiešu valodu dēvē par Baltijas somu valodām piederīgu. 19. gs. lībiski runāja ap 3000 cilvēku, bet mūsdienās tajā sazināties spēj vairs tikai ap 30 cilvēkiem.

Valsts valodas likuma 4. pantā teikts, ka “Valsts nodrošina lībiešu valodas kā pirmiedzīvotāju valodas saglabāšanu, aizsardzību un attīstību.”

Kā lībiešu tradicionālās kultūras daļa lībiešu valoda iekļauta Latvijas kultūras kanonā.

Divvalodība

”Lībiešu valodai bija saskare ar latgaļu, kuršu un zemgaļu valodu, vēlāk ar latviešu valodu…diezin vai ir iespējams veidot kaut vienu lībiešu frāzi, kurā nebūtu atrodams kāds latviešu cilmes vārds.”

Ariste, igauņu valodnieks

Kad lībieši sāka runāt latviski, latviešu valodā ienāca šādi lībiešu vārdi: allaž, jauda, joma, kaija, kāzas, kukainis, launags, liedags, muiža, paisums, pestīt, pīlādzis, selga, sēne, tērauds, vagars, vajag, zaimot. 

Latviešu valodā dažus vārdus turpmāk sāka darināt pēc lībiešu valodas parauga, piemēram: durpakaļa, krāsnspakaļa, galdapakša, klētsapakša, istabaugša.

Vietvārdi un mājvārdi

Latvijā ir atrodami daudzi lībiskas cilmes vietvārdi:

Aģe, Ainaži, Ādaži, Ikšķile, Imanta, Jugla, Kadaga, Kaibala, Kandava, Kangari, Kaņieris, Kolka, Ķengarags, Lilaste, Limbaži, Lēdurga, Matkule, Nurmuiža, Roja, Ropaži, Tīnūži, Umurga, Užava, Vangaži un citi.

Ziemeļkurzemes lībiešu ciemu vietvārdu senākie pieraksti atrodami 13. gs. avotos. Lībiešu ciemos arī mūsdienās atrodami vairāki lībiešu izcelsmes mājvārdi, piemēram:

Kilāsidāmi – ciema vidus (sirds) (kilāsidāmi)

Rāndalisti – jūrmalnieki (rāndalizt)

Jugomegi – upeskalni (jõugõmäg)

Norpiedagi – jaunpriedes (nūorpiedāg)

Apģērbs 

Lībieši tradicionālo apģērbu jeb tautastērpu vēl valkāja 19. gs. beigās. Visātrāk tautiskās ieražas izzuda vīru apģērbā. Visilgāk tradīcijas saglabāja sievas, īpaši dodoties uz baznīcu, kā arī kāzu svinībās. 

Etnogrāfiskajiem sieviešu goda tērpiem raksturīgas aubes (mitš) ar grezni rotātu pakauša daļu; baltie priekšauti (ežōrõn); ne tikai baltas, bet arī sarkanas un raibi izrakstītas adītas zeķes (sukā); lielie un mazie pirktie lakati (krīzdag), kurus kāzās un baznīcā valkā arī zem senajām villainēm (villikat).

*( izmantoti interneta resursi)

Lībiešu ciemi

Ciemi atrodas šaurā piekrastes joslā starp jūru un mežu. Ciemu veidošanās bija cieši saistīta ar piekrastes reljefa īpatnībām (vigām un kangariem), senajiem ceļiem, upēm un valkiem. Mūsdienās šie 12 Ziemeļkurzemes ciemi, kuri ieauguši apkārtējā piekrastes vidē, vēl arvien ļauj atpazīt lībisko kultūrainavu ar saudzējamu vērtību. 

Lībiešu ciemiem ir nosaukumi gan latviski, gan lībiski: Lūžņa – Lūž; Miķeļtornis - Īra; Jaunciems – Ūžkilā; Sīkrags – Sīkrõg; Mazirbe – Irē; Košrags – Kuoštrõg; Pitrags – Pitrõg; Saunags – Sǟnag; Vaide – Vaid; Kolka – Kūolka; Melnsils – Mustānum.

Ciemu apbūvi laika gaitā papildināja un ainavu veidoja muižai, pagastam, draudzei vai valstij piederošas būves: 

Baznīcas – Kolkā, Pitragā, Mazirbē, Lielirbē, Miķeļtornī; 

Krogi – Kolkā, Mazirbē, Miķeļtornī; 

Bākas – Kolkā un Miķeļtornī; Mācītājmuiža – Mazirbē. 

Mazirbē

Pavadījām skaistus brīžus Kolkasragā. Saule un skaistie skati mūs visus priecēja. Dažiem pat bija jūras pelde. 

Tad braucām uz Mazirbi.

Mazirbē ieradāmies „Stūrīšos" Lībiešu senlietu kolekcijas sētā, kur mūs sagaidīja lībiete Gunta Gintere lībiešu tautas tērpā. Mazirbes draugu kopa pasniedza dāvanu lībietei Guntai jubilejā – lībiešu aubi, kas darināta pēc seniem lībiešu tautas tērpu paraugiem. 

Baudījām pusdienas Lībiešu sētā "Branki”, iepazinām lībiešu nacionālos ēdienus. Pasākumā sveicām arī Svētās Ģimenes Mājas aktīvu un sirsnīgu dalībnieci Malvīni Beikuli jubilejā. Mazirbes draugu kopa bija sarūpējusi svētku kliņģeri. Skanēja apsveikumi un dziesmas. Arī ukraiņu draugi iepazīstināja mūs ar savām melodijām. Bija skaista sadraudzība.

Apskatījām Lībiešu Tautas namu Mazirbē izstādes. Sekoja pastaiga jūras krastā un peldes jūrā.

Mazirbes Jūrasskolā, biedrības „Mazirbes draugu kopa” mītnē turpinājām sadraudzību un baudījām lībiešu cienastu, sklandu raušus ar piparmētru tēju. Skanēja dziesmas un pavadījām kopā dienas izskaņu.

Visu pasākumu uzņēma arī video, lai projekta noslēgumā varētu demonstrēt filmu.

Pasākuma foto mirkļus skatiet Galerijā „Rīgas seniori Lībiešu krastā kopā ar ukraiņiem”

Projekts “ Rīgas seniori kopā ar Ukrainas bēgļiem“,

finansējuma līguma Nr. AIC-22-44-lī no 08.07.2022.

Pasākumu finansiāli atbalsta 

Labklājības ministrija,

finansējuma līgums Nr.LM2022/24-1-06/6e