Biedrība “Latvijas senioru kopienu apvienība” uzskata, ka paliatīvās aprūpes labākai nodrošināšanai un gados vecu, smagi slimu cilvēku veselības aprūpei ļoti svarīga ir hospisu tīkla izveidošana. Būtiski arī normatīvajos aktos paredzēt reāli sasniedzamu atbalstu personai, kuras ģimenes loceklim smagas, nereti neārstējamas saslimšanas dēļ ir nepieciešama pastāvīga kopšana, bet ģimene to finansiālu vai kādu citu apstākļu dēļ nodrošināt nevar.
“Nav noslēpums, ka tādu cilvēku skaits, kam nepieciešama paliatīvā aprūpe, ik gadu palielinās, taču iespēju saņemt šo pakalpojumu katastrofāli trūkst. Paliatīvās aprūpes nodaļu ārstniecībās iestādēs joprojām ir par maz, trūkst medicīniskā personāla un, acīmredzot, arī politiskās gribas šo problēmu risināt. Rezultātā nereti ir gadījumi, kad neārstējami slimais cilvēks no ārstniecības iestādes gluži vienkārši tiek aizsūtīts mājās nomirt, un ar viņa aprūpi visas 24 stundas diennaktī jātiek galā ģimenei saviem spēkiem - gan fiziski, gan finansiāli, gan arī emocionāli,” saka projekta “Latvijas seniors - aktīvs, zinošs un atvērts sadarbībai” vadītāja, LSKA valdes priekšsēdētājas vietniece Lilita Kalnāja.
LSKA uzsver, ka būtiskākās problēmas nedziedināmi slimu cilvēku cieņpilnai aiziešanai no dzīves ir kā īsais laika periods, ko pacients var pavadīt paliatīvās aprūpes nodaļās, tā ārstniecības personāla trūkums, kas varētu veikt šādu cilvēku aprūpi viņu dzīvesvietās un arī psiholoģiskā un finansiālā atbalsta trūkums šo cilvēku tuviniekiem.
“Neārstējams pacients pat vairākus gadus var būt paliatīvs, atkal un atkal nonākot paliatīvajā nodaļā un pēc tam atgriežoties mājās, kur rūpes par viņu uzņemas tuvinieki. Tas ir ļoti grūti gan psiholoģiski, gan finansiāli, jo bieži pacienta radiniekiem ir jāpamet darbs, lai varētu viņu aprūpēt. Tā ir milzīga problēma, kā atbalstīt šādu cilvēku mājās,” saka projekta īstenošanā iesaistīto juridisko zinātņu maģistre Barba Girgensone.
Latvijā paliatīvā aprūpe šobrīd tiek nodrošināta septiņos stacionāros. Taču ļoti bieži tā pacientiem nav pieejama ierobežotā vietu skaita, kā arī nepietiekamā mediķu un aprūpētāju skaita dēļ. Patlaban situāciju vēl vairāk pasliktinājusi Covid-19 pandēmija, kuras ierobežošanai tiek veltīti praktiski visi mediķu resursi. Protams, viens no risinājuma veidiem ir privātie sociālās aprūpes centri, taču nereti smagi slimo cilvēku tuvinieki tos finansiāli nespēj atļauties.
LSKA uzskata, ka paliatīvās aprūpes problēmu lielā mērā varētu risināt hospisa tīkla izveidošana. Pēc Barbas Girgensones teiktā Eiropas prakse rāda, ka vidēji paliatīvs pacients hospisā pavada sešus mēnešus un, piemēram, Vācijā uzturēšanos hospisā apmaksā sociālā sistēma. Valstij pacients hospisā izmaksā 600 eiro dienā, un 60-70 % no hospisa darba veic brīvprātīgie.
“Pasaulē hospiss ir medicīnas un sociālā iestāde, kurā tiek sniegta paliatīvā aprūpe un sāpju mazināšana, arī medicīniskā, sociālā, psiholoģiskā, garīgā un juridiskā palīdzība neārstējamiem pacientiem, kā arī viņu ģimenēm gan slimības laikā, gan pēc mīļotā cilvēka zaudējuma. Hospisā kopā ar pacientu var būt viņa ģimene un draugi visu diennakti. Ir arī tāds hospisa veids kā palīdzības nodrošināšana kā pacientam, tā arī viņa tuviniekiem dzīvesvietā, un hospisa pacients ir ne tikai pats mirstošais cilvēks, bet arī visa viņa ģimene, kurai ļoti nepieciešams atbalsts,” saka juriste.
LSKA uzskata, ka, aktualizējot paliatīvās aprūpes pieejamību valstī, jāietver arī materiālais atbalsts cilvēkiem, kuri kopj paliatīvās aprūpes pacientu - ģimenes locekli. Jo patlaban sociālās apdrošināšanas sistēma neparedz apdrošināt personas situācijā, ja tiek kopts pilngadīgs paliatīvās aprūpes pacients - ģimenes loceklis, un atbalsts paliatīvās aprūpes pacientam pieejams vien tad, ja viņam tiek noteikta invaliditāte.
Kā norāda B.Girgensone, ļoti būtiski ir normatīvajos aktos paredzēt reāli sasniedzamu atbalstu personai gadījumā, ja ģimenes loceklim ir akūta saslimšana, piemēram, insults. “Šādā gadījumā ģimenes dzīve mājās izmainās tā, ka ģimenes loceklim, kurš uzņemas rūpes par paliatīvās aprūpes pacientu, nepieciešams pielāgoties - nodrošināt atbilstošu aprīkojumu dzīvesvietā, sakārtot dokumentāciju, nereti arī mainīt nodarbošanos, lai būtu iespēja tuvinieku aprūpēt, u.c.. Šo cilvēku dzīve radikāli mainās, un reāls valsts finansiālais atbalsts viņiem ir vitāli nepieciešams.”
Savukārt L.Kalnāja uzsver, ka atbilstošu ilglaicīgu pakalpojumu trūkums paliatīvajā aprūpē nedrīkstētu būt tas “robs”, uz kuru valsts un sabiedrība ilgstoši piever acis. “Sabiedrībā pastāv uzskats, ka neārstējams pacients jau ir “norakstīts”, taču šāda attieksme ir amorāla. Arī šie cilvēki visu mūžu ir strādājuši savas valsts labā, maksājuši nodokļus, un mēs nedrīkstam izlikties, ka problēmu ar paliatīvo aprūpi nav vai nolikt tās risināšanu kaut kur “tālākā plauktiņā”, jo nauda ir nepieciešama citiem mērķiem,” saka L.Kalnāja.
Projekts tiek īstenots no 2021. gada 1. janvāra līdz 2021.gada 20. novembrim.
Pasākumu finansiāli atbalsta Sabiedrības integrācijas fonds no Kultūras ministrijas piešķirtajiem Latvijas valsts budžeta līdzekļiem.
