Zoja Sīle grāmatā  „Katram nostūrim savi paradumi” stāsta:

TOLAKŪ - ziemas mēnesis (decembris)

Barbaras diena, 4.12.

Pavisam tuvu Katrīnām ir Barbaras diena, kura ir arī galvenokārt sieviešu svētku diena. Nedrīkstēja aust ar stellēm, lai aitas neklibotu. Lai aitas ganībās negrieztos uz vietas, nedrīkstēja vērpt dziju un malt ar rokas dzirnavām. Bet, ja kāda lībiešu ciema sieva šuva, tad aitām varēja dzimt akli jēri.

Arī Barbarās gāja ķekatās, jo sevišķi aitām par godu. Ķekatnieki, atdarinot aitas, vilka otrādi apgrieztus aitādas kažokus, pielika aunu ragus, starp kājām ar salmiem piebāztus cimdus, kaklā kāra ganību zvanus. Ziemā taču bija jādzimst jēriem, tādēļ ķekatnieces dauzīja kājas, blēja un visādi vēlēja labu ganāmpulka pieaugumu. 

Dziedāja arī īpašas dziesmas.

Tautasdziesma::

”Baltaitiš jūre peld,

Dzeltenems radziņems,

Rīgs kungsskrēj pakaļe,

Sadrabiņ/ mērīdams.

Cits pakaļ pakratij, cits bikšels sakratij,

Cits solīj sov dēliņ man sūtīt precibes.”

(teicējs nezināms, no ansambļa „Līvlist” arhīva)

Sakāmvārdi:

„Aitām vilka spalva neaug” 

(Lūž – Lūžņa, teicējs Jānis Belte)

Mīkla:

„Muti dod, matus plēš, ar kājām sper.”

( Pakulu vērpšana)

(Irē – Mazirbe, publicēja E.N.Setele)

Materiāls sagatavots izmantojot grāmatas „Katram nostūrim savi paradumi” Zojas Sīles sagatavotos lībiešu paradumu tekstus no 125.lpp.