Īstenojot Rīgas Apkaimju iedzīvotāju centra projektu „Rīgas seniori kopā ar Ukrainas bēgļiem”, izplānojām kopā ar senioriem braucienu baudīt zelta rudeni.
Aicinājām 20 Ukrainas bēgļus kopā ar 30 Rīgas senioriem doties ekskursijā.
Pasākumā Siguldā, Stacijas laukumā apskatījām Ilonas Vuškānes izstādi „Ar putniem”, kopā ar mākslinieces māti, Svētās Ģimenes Mājas darbinieci Dzintru Bušmani priecājāmies par skaistajiem darbiem.
Sekoja kafijas pauze un sadraudzība kafejnīcā „Kaķu māja”
Turpinājās Siguldas apskate gida vadībā. Mūsu gide bija ļoti interesanta, zinoša un interaktīva. Pateicamies par labo krievu valodu un spēju iesaistīt stāstījumā jebkuru no mums.
Siguldas Jaunā pils
Siguldas Jaunās pils vēsture
11.–13. gadsimtā Siguldas apkārtnē valdīja Gaujas lībieši, kas pilskalnu virsotnēs veidoja koka nocietinājumus. Pirmo mūra ēku Zobenbrāļu ordenis uzcēla 1207.–1209. gadā. 17. gadsimta sākumā Poļu– zviedru karu laikā Livonijas ordeņa pils tika nopostīta, un pils teritorija pārtapa par lēņu muižu, kas 18. gadsimtā iekļāvās Vidzemes guberņā.
1780.gadā muiža nonāca Borhu dzimtas īpašumā. 1867. gadā Aleksandra Borha meita Olga kļuva par kņaza Dmitrija Kropotkina sievu, un Olgas pūrā bija Siguldas muiža. Laulībām sekoja Kropotkinu vasaras rezidences – Siguldas Jaunās pils – būvniecība no 1878. līdz 1881. gadam. Kņaziene Olga Kropotkina kā Siguldas patronese panāca, ka dzelzceļa līnija Rīga–Pleskava šķērso pilsētu un tiek izveidots kūrorts, atbalstot tūrisma objektu un naktsmītņu attīstību. 1893. gadā Olgas dēls kņazs Nikolajs Kropotkins pārņēma pils un tās teritorijas pārvaldību, kā arī turpināja mātes iesākto, izveidojot bobsleja un kamaniņu trasi, minerālūdens ražotni un veicinot autotūrismu.
Pirmā pasaules kara laikā 1917. gadā Siguldā atradās frontes līnija starp Vācijas un Krievijas armiju, un pils tika izlaupīta. Latvijas neatkarības pasludināšanai sekoja agrārā reforma, un 1922. gadā Kropotkinu dzimta zaudēja īpašuma tiesības uz pili. Valdība pili piešķīra Latviešu rakstnieku un žurnālistu arodbiedrībai, kas 1923. gadā uzsāka ēkas atjaunošanu – ierīkoja pansiju, pasākumu telpas un atpūtas kompleksu. 1934. gadā pils nonāca Latvijas Preses biedrības īpašumā.
Pēc neatkarības atgūšanas pils apsaimniekošanu 1993. gadā uzsāka Siguldas pilsētas pašvaldība.
Rakstnieku pils
Siguldas vēsturē izceļas 20. gs. 20.–40. gadi, kad Jaunā pils ieguva atpazīstamību kā Rakstnieku pils, piesaistot Siguldai Latvijas inteliģences un radošo aprindu uzmanību. Pilī jau kopš muižnieku laikiem bija viesojušās dažādas prominences, taču īpašu slavu tai piešķīra ievērojamu kultūras darbinieku rīkoti literāri vakari, balles, saieti, kongresi un jubilejas. Vasarās Latvijas literāti pili izmantoja atpūtai un uzkavējās pansijā ilgāku laiku.
Pilī viesojušies pazīstami latviešu rakstnieki, tostarp Kārlis Skalbe, Aleksandrs Čaks, Jānis Akuraters un Rainis. Jauno pili bija iecienījuši ne tikai literāti – tajā viesojies ārlietu ministrs Vilhelms Munters, avīzes “Jaunākās Ziņas” izdevēja Emīlija Benjamiņa, teātra dīva Lilija Štengele un citi.
Jaunās pils interjers
Siguldas Jaunā pils ir valsts nozīmes arhitektūras piemineklis, ko pēc arhitekta Alfrēda Birkhāna veiktā pārbūves projekta 1937. gadā uzskatīja par krāšņāko Rakstnieku pili Eiropā. 1937. gada pārbūves projekta laikā pilī tika izveidots unikāls nacionālā romantisma interjers, kas saglabāts līdz mūsdienām un restaurēts laikā no 2017. līdz 2021. gadam.
1937. gada pārbūvi ar valsts finansējumu un ziedojumiem organizēja Preses biedrība. Pārbūvi veica inženiera Hermaņa Liepiņa uzņēmums, kas 1936. gadā Jūrmalā uzbūvēja Ķemeru sanatoriju.
Pils interjeram augstvērtīgumu piešķīra latviešu mākslinieki – Niklāvs Strunke, Vilis Vasariņš, Pēteris Teodors Ozoliņš, Kārlis Sūniņš, Ludolfs Liberts, Elerts Treilons. Siguldas Jaunās pils greznais interjers 20. gs. 30. gados ar unikāliem koka panelējumiem un griestu dekoriem, pēc A. Birkhāna pārbūves projekta.
Livonijas Ordeņa Siguldas pils
1207. gadā celtā Livonijas ordeņa Siguldas pils bijusi veidota kā „castellum” tipa cietoksnis, taču vēlāk pārbūvēta par konventa tipa celtni. Attīstoties uguns šaujamajiem ieročiem, viduslaiku cietokšņi pamazām zaudēja savu sākotnējo nozīmi un 18.gadsimta sākumā Ziemeļu kara laikā tika nopostīta. Kopš rekonstrukcijas darbiem 2011. gadā, pils pieejama apmeklētājiem un kļuvusi par iemīļotu vietu brīvdabas pasākumu organizatoriem.
Zobenbrāļu ordeņa Siguldas pils ir senākā no novada pilīm. Tās celtniecība uzsākta 1207.gadā. Siguldas pils sākumā bijusi kastellas tipa – nocietināta, mūros ieslēgta pils. Ap 13.gadsimta sešdesmitajiem gadiem Livonijas ordenis Siguldas pilī veica lielus pārbūves darbus, pārveidojot to konventa tipa celtnē. Pilij bija iekšējs četrstūrains pagalms, ko no visām pusēm norobežoja pils korpusi, kuru stūros atradās torņi. Pili apjoza mūris, aiz tā atradās aizsarggrāvji.
18.gadsimta sākumā – Polijas un Zviedrijas kara laikā – pils tika sagrauta un līdz ar to zaudēja militāro nozīmi. Līdz mūsdienām no pils vislabāk saglabājies konventa ēkas dienvidrietumu korpuss. Korpusa dienvidaustrumu daļu aizņēmusi pils kapela ar īpatnēju, ieslīpi veidotu gotisku logailu altāra galā.
Pils no jauna pievērsa uzmanību 19. gadsimta sākumā, kad atbilstoši tā laika mākslas tendencēm, to apjūsmoja kā romantiskas drupas. Šajā laikā tika veikti arī pirmie pils mūru nostiprināšanas darbi četrstūrveida vārtu tornī un citās svarīgās vietās. Plašāka izpēte un restaurācijas darbi pilī uzsākti kopš 1962.gada.
2011.gadā uzsākts un 2012.gadā sekmīgi īstenots Eiropas Savienības līdzfinansēts projekts „Siguldas pilsdrupu rekonstrukcija un infrastruktūras pielāgošana tūrisma produkta attīstībai”.
Ik gadu Siguldas pilsdrupu estrādē notiek dažādi koncerti un festivāli, tostarp Starptautiskie Siguldas Opermūzikas svētki.
Apmeklējām Gūtmaņalu, stāstījām par Turaidas Rozi, apmeklējām Turaidu.
1601. gada pavasarī zviedru karapulki ieņēma Turaidas pili. Pēc kaujas pils rakstvedis Greifs starp nogalinātajiem atrada dažus mēnešus vecu meitenīti. Greifs aiznesa meitenīti mājās un apņēmās viņu izaudzināt. Tas notika maijā, un meitenīti nosauca par Maiju.
Gāja gadi, Maija izauga par daiļu jaunavu. Viņas skaistuma dēļ ļaudis Maiju dēvēja par Turaidas Rozi. Gaujas pretējā krastā – Siguldas pilī dzīvoja viņas līgavainis – dārznieks Viktors Heils. Vakaros viņi satikās pie Gūtmaņa alas.
Tajā laikā pilī dienēja divi poļu armijas dezertieri – Jakubovskis un Skudrītis. Jakubovskis iemīlēja Maiju un vēlējās viņu precēt, taču meitene bildinājumu noraidīja. Tas Jakubovski saniknoja, un viņš nolēma meiteni iegūt ar varu.
Jakubovskis uzrakstīja zīmīti (it kā no Viktora) un aizvilināja Maiju uz ierasto tikšanās vietu Gūtmaņa alā. Maija atnāca un saprata, ka ir piekrāpta. Meitenei ap kaklu bija sarkans zīda lakatiņš, un viņa teica Jakubovskim, ka šim lakatiņam piemīt burvju spēks – tā nēsātājs tiek pasargāts no zobena cirtieniem, un aicināja to pārbaudīt. Tas bija laiks, kad cilvēki ticēja burvestībām. Jakubovskis sākumā vilcinājās, bet tad cirta no visa spēka, un meitene saļima pie viņa kājām. Maija nolēma labāk mirt, nekā tikt pazemota. Pēc notikušā Jakubovskis nobijās, ieskrēja mežā un pakārās.
Pievakarē Heils atrada Maiju alā nogalinātu un izmisis steidzās uz Turaidu pēc palīdzības. Pie alas tika atrasts dārznieka cirvīti. Tiesnesis nolēma, ka slepkava ir Viktors Heils.
Tiesa notika Turaidas pilī, un Viktoru gribēja notiesāt kā slepkavu. Notikumu gaitu mainīja Skudrītis, kas ieradās tiesā un izstāstīja patiesību. Viktors tika attaisnots, Maiju apglabāja Turaidas Baznīckalnā.
Sens nostāsts par Maiju – Turaidas Rozi
Latviešu literatūrā teika par Turaidas Maiju ienāca ar Jura Dauges 1856. gadā sarakstīto stāstu „Turaidas jumprava”, kuru izdeva 1857. gadā. Priekšvārdā, paslavējis Turaidas un Krimuldas dabas krāšņumu, J. Dauge rakstīja: „Bez tam un it īpaši vēl stāstiņš pats būs vērte lasīt, jo dažai jaunai draudzenei par priekšzīmi derēs, kā gods jāglabā.” Salīdzinājumā ar iepriekš minētajiem autoriem J. Dauge piešķīris sižetam latvisku satvaru un apsūdz varmācību pret godīgu, neaizsargātu cilvēku. Darbs 19. gadsimtā tika izdots 4 reizes. Pēdējo reizi tas izdots 1987. gadā.
19.gadsimta otrajā pusē un 20.gadsimta sākumā teiku par Turaidas Rozi savās publikācijās pārstāstīja Kārlis Cilinskis (Turaidietis), Ernsts Dinsberģis sarakstīja dziedājumu „Maijas Roze”, Jānis Ruģēns sacerēja dzejoli : kad aiziesi uz Turaidi…”, bet Teodora Hāna lugu „Turaidas Roze” divdesmit gadus (1892. – 1912.) izrādīja Rīgas Latviešu teātris.
1926.gadā Rainis sarakstīja lugu „Mīla stiprāka par nāvi”, kuru nākamajā gadā Eduarda Smiļģa režijā izrādīja Dailes teātris. Raiņa luga un līdz ar to teika par Turaidas Rozi ieguva milzu popularitāti. Cilvēki sāka apmeklēt Turaidu, lai noliktu ziedus Maijai. Raiņa luga ir daudzkārt izrādīta, to ir iestudējuši gan profesionālie, gan amatierteātri. Lugas izrādes ir notikušas arī Turaidas pils pagalmā un Gūtmaņa alā.
Teikas sižets ir guvis atspoguļojumu ne tikai literatūrā, bet arī citos mākslas veidos. 1966. gadā iestudēja Jāņa Ķepīša baletu ”Turaidas Roze”, par Turaidas Maiju stāsta 1976.gadā uzņemtā Rīgas kinostudijas filma „Zobena ēnā”.1997.gadā nodrukāta pastmarka „Leģenda par Turaidas Rozi”, autors mākslinieks Juris Urtāns. Latvijas nacionālajā operā 2000.gadā notika Zigmāra Liepiņa operas „No rozes un asinīm”pirmizrāde, libreta autors Kaspars Dimiters. Leģendu gleznās iedzīvinājuši daudzi mākslinieki. Īpašu ievērību guvis Jāņa Anmaņa Turaidas Rozei veltītais akvareļu cikls.
Kaut kad 19. gadsimta beigās, 20. gadsimta sākumā Turaidā pie vecās liepas tika piestiprināta plāksnīte ar uzrakstu „Še dus Turaidas Roze”. Piemiņas vieta pie liepas, kura varētu būt notikumu aculieciniece, ar laiku iemantoja popularitāti un kļuva par iemīļotu apmeklējumu vietu.
Savā kāzu dienā to apmeklē arī jaunlaulātie, tā apliecinot nepieciešamību pēc patiesas mīlestības un uzticības..
Ekskursiju noslēdza mūsu senioru un ukraiņu sadraudzības pusdienas krodziņā „Raganas ķēķis”
Pateicamies visiem dalībniekiem par sadraudzību un dalību pasākumā kopā ar ukraiņiem.
Mūsu ekskursiju pavadīja filmētāji un projekta noslēguma pasākumā varēsim skatīt video sižetus par ekskursijas laiku. Video arī tiks publicēts mūsu mājas lapas Video sadaļā
Mājas lapā www.lskapvieniba.lv varat skatīt Galerijā foto stāstu par ekskursiju
„Rīgas seniori kopā ar ukraiņiem bauda zelta rudeni Siguldā”
Projekts “ Rīgas seniori kopā ar Ukrainas bēgļiem“,
finansējuma līguma Nr. AIC-22-44-lī no 08.07.2022.
projekts tiek īstenots no 01.07.līdz 15.11.2022.g.
