Nežēlīgā slepkava Jēkabpilī, kad vardarbīgs vīrietis bērna acu priekšā nogalināja savu bijušo dzīvesbiedri, kārtējo reizi aktualizējis jautājumu par vardarbību ģimenēs un nepietiekošo vai novēloto attieksmi šīs problēmas risināšanā. Ņemot vērā, ka saskaņā ar CSP 2021.gadā veiktās aptaujas datiem katra trešā sieviete Latvijā attiecībās pieredzējusi psiholoģisku, fizisku vai seksuālu vardarbību vai vairāku vardarbības formu kombināciju, Latvijas Senioru kopienu apvienība (LSKA) aicina aktualizēt un īstenot tos Stambulas konvencijas pantus, kuri ir vērsti uz vardarbības novēršanu.
Latvijā vardarbība ģimenē un pret sievietēm ir izplatīta vairāk, nekā vidēji ES valstīs. Aptuveni 30% sieviešu savas dzīves laikā ir cietušas no partnera fiziskas vardarbības, apmēram 30% bērnu ir cietuši no vardarbības ģimenē. Vidēji katru gadu vīri/partneri nogalina vismaz 5 sievietes, vairāk nekā 100 sievietes nokļūst slimnīcās ar vīra/partnera nodarītajiem miesas bojājumiem. No vardarbības ģimenē cieš arī vīrieši, taču šie gadījumi ir daudz retāki, turklāt vardarbības veicēji biežāk ir nevis sievas/partneres, bet gan dēli vai citi radinieki.
LSKA struktūrvienības “Senioru Saeima” priekšsēdētāja, juridisko zinātņu maģistre Barba Girgensone norāda, lai arī Latvijas parlaments nav ratificējis Stambulas konvenciju (“Eiropas Padomes Konvencija par vardarbības pret sievietēm un vardarbības ģimenē novēršanu un apkarošanu”), mūsu valsts šo dokumentu ir parakstījusi. “Pievienojoties konvencijai, valstij nav burtiski jāpārņem visi tās panti savos normatīvajos aktos, jo valsts var izvēlēties atbilstošākus instrumentus, lai īstenotu konvencijas principus,” atgādina juriste. Stambulas konvencijas mērķis ir aizsargāt sievietes no jebkādas vardarbības un novērst vardarbību pret sievietēm un vardarbību ģimenē, sodīt par to un to izskaust. Konvencija nosaka, ka vardarbība pret sievietēm ir “Cilvēktiesību pārkāpums un sieviešu diskriminācija, un ar to apzīmē visus ar dzimumu saistītus vardarbības aktus, kas sievietēm rada vai var radīt fizisku, seksuālu, psiholoģisku vai ekonomisku kaitējumu vai ciešanas, kā arī šādu vardarbības aktu draudus, piespiešanu vai patvaļīgu brīvības atņemšanu neatkarīgi no tā, vai šāda vardarbība notiek sabiedriskajā vai privātajā dzīvē.” Savukārt vardarbība ģimenē ir “Visi fiziskas, seksuālas, psiholoģiskas vai ekonomiskas vardarbības akti, kas notiek ģimenē vai mājās, vai starp bijušajiem vai esošajiem laulātajiem vai partneriem neatkarīgi no tā, vai vardarbības izdarītājs dzīvo vai ir dzīvojis vienā dzīvesvietā ar vardarbības upuri.”
“Visizplatītākais vardarbības veids ar ko nākas saskarties senioriem ir psiholoģiskā vardarbība, kas izpaužas gan kā mobings, gan gazlaitings jeb psiholoģiskā manipulācija, ar kuru varmāka cenšas pilnībā kontrolēt upura jūtas, domas vai rīcību. Šīs vardarbība ļoti negatīvi ietekmē seniora psihisko veselību, veicina neirodeģeneratīvo procesu un sirds asinsvadu slimību progresēšanu. Minētais nereti ir senioru ikdiena, ko viņi piedzīvo gan ģimenē, gan sociālās aprūpes institūcijās,” saka juriste. Diemžēl psiholoģiska vai emocionālā vardarbība sabiedrībā tiek akceptēta kā norma. To ietekmē arī dažādi aizspriedumi un stereotipi, kas atbilst sabiedrības apziņā nostiprinājušiem uzvedības un rīcības modeļiem par sievietes un vīrieša lomu ģimenē un sabiedrībā. “Kamēr sabiedrībā netiks īstenota nulles tolerance pret jebkuru vardarbības veidu, sadzīviskās vardarbības gadījumu skaits Latvijā nemazināsies. Nedrīkst turpināties situācija, kad vardarbība ģimenē tiek uzskatīta par sava veida normu, uz kuru tiesībsargājošās institūcijas var pievērt acis, bet upura kauna sajūta, kuru lielā mērā sekmē arī sabiedrības attieksme, liedz viņam par šīm lietām runāt atklāti. Piemēram, LSKA pirms diviem gadiem veiktajā pētījumā izgaismojās, ka cietušie sirmgalvji lielākoties par savām problēmām ar policijas darbiniekiem vai sociālajiem darbiniekiem runāt nevēlas, bet vairāk uzticas savam ģimenes ārstam vai ārstam – speciālistam. Tas liecina par senioru neticību tam, ka likumsargi vai sociālie darbinieki spēs un, galvenais, gribēs viņiem palīdzēt” saka B. Girgensone.
Tādēļ ar vardarbību saistīto problēmu risināšanai LSKA kā būtisku valsts pienākumu saskata Konvencijas 18. pantā ietverto regulējumu, kas paredz izstrādāt un pieņemt tādus normatīvos aktus un veikt tādus pasākumus, kas vajadzīgi, lai garantētu to, ka ir atbilstoši mehānismi, lai nodrošinātu efektīvu sadarbību starp visām attiecīgajām valsts institūcijām, tostarp tiesu varas iestādēm, prokuroriem, tiesībaizsardzības institūcijām, vietējām un reģionālajām pašvaldībām, kā arī NVO un citām attiecīgajām organizācijām un subjektiem, aizsargājot un atbalstot vardarbības upurus un lieciniekus no jebkādas vardarbības, tostarp nosūtot tos pie vispārējo un specializēto atbalsta pakalpojumu sniedzējiem.
Projekts tiek īstenots no 2023.gada 1.februāra līdz 2023.gada 15.decembrim.
Projektu finansē LR Labklājības ministrija. Finansējuma līgums Nr. LM2023/24-1-05/10.
