“Kas muok, tis muok nu obi goli,” saka malēnieši. Ja kaut ko dara, tad izdara. Ja nesanāk no viena gala, sāk no otra. Un, ja dzīve sagādā kādu ķibeli, vispirms par to mazliet pasmejas. Arī par Alūksnes novada ļaužu raksturu liecības ir līdzīgas – strādīgi, tieši, spītīgi, asprātīgi, ar veselīgu pašironiju apveltīti, ļoti sirsnīgi un viesmīlīgi. Viesošanās Alūksnes pusē skaidri parādīja – tā tiešām ir. Turklāt šeit, malēniešu malā, ir patiesi bagāta sabiedriskā dzīve un vienmēr kaut kas notiek. Par to saruna ar “Alūksnes novada pensionāru apvienības” vadītāju Astrīdu Bēteri.
Cik Alūksnes novada seniori ir aktīvi? Vai novadā lielākoties ir mājās sēdētāji vai aktīvie seniori, kuru dienas, pensijā esot, ir pat vairāk noslogotas, kā darba gaitu laikā?
Esmu ļoti priecīga un gandarīta, ka visos novada pagastos, pilnīgi visos ir senioru kopas. Dažā to ir skaitliski vairāk, citā mazāk, bet tās ir visur. Esam vienojušies ar novada pašvaldību, ka katru gadu vasarā kādā no pagastiem rīkojam senioru svētkus. Šogad 13. jūnijā tikāmies Mālupē. Seniori sabrauca no visa novada un pēc pasākuma bija tiešām jaukas, labas atsauksmes. Varbūt kādu brīdi esam bijuši drusku pasīvi. Bet šobrīd kopienu sanākšanās piedalās gan seniori, gan citi pagasta ļaudis. Vajag upi tīrīt, ejam. Vajag tīrīt vasaras estrādi, arī ejam. Tas modina. Pilsētnieki ir nedaudz citādi. Pilsētā ir cilvēki, kas bijuši redzamāki darbinieki vai piedalījušies amatiermākslā, un viņi turpina darboties. Bet laukos savulaik bija sovhozi un kolhozi, cilvēkiem jau bija izveidojusies sava draudzība un kopā būšana. Tas, ka tagad pagastos atkal runā par kopienām un tās darbojas, ir ļoti laba ziņa. Vecākie cilvēki nāk uz notikumiem un redz, ko savam pagastam var dot – kaut ko sakārtot, iztīrīt, pēc tam uzvārīt zupu, parunāties un plānot atkal nākamo pasākumu.
Cik ilgi “Alūksnes novada pensionāru apvienība” jau darbojas?
Reģistrēti esam kopš 2005. gada 15. jūlija, bet “Latvijas Senioru kopienu apvienībā” iestājāmies 2020. gadā. Dalīborganizāciju ir sešpadsmit, gatavojas iestāties arī senioru deju kopa “Sidraba pavediens”. Es pati darbojos kopš 2018. gada. Mums ir piecu cilvēku valde, bet tagad gribam to mazliet atsvaidzināt. Tie, kas līdz šim strādājuši un valdē ir jau piecus gadus, varētu kļūt par goda valdes locekļiem, bet skatīsimies arī uz jaunākiem. Ir līdere, kurai ir tikai 52 gadi, līdz pensijai vēl stipri tālu, un viņa ir gatava darboties.
Vecākajam mūsu aktīvajam cilvēkam ir 90 gadi, ir arī 87, 85 un 80 gadus veci cilvēki. Tiekamies reizi vienā vai divos mēnešos, aicinām arī novada administrācijas darbiniekus. Ir pagastu draudzība, braukšana vienam pie otra un arī novada kopējie notikumi. Ir pašiniciatīvas – prāta spēles, kopienu pasākumi, senie stāsti. Tas interesē jauniešus, bet arī pašiem senioriem dod iespēju pasmieties un atcerēties sevi. Zeltiņos ļoti daudz dara ar sava pagasta vēsturi. Tagad bija pagasta svētki saistībā ar kapusvētkiem, bija arī izstāde baznīcā. Ir Malienas projekti, draudzība ar Gulbeni, Senioru diena, amatiermāksla un “Burciņu svētki”.
Gribētu pieskarties tādai šķautnei kā senioru NVO savstarpējā palīdzība un sadraudzība. Kopā ar LSKA izdevies palīdzēt arī Alūksnes novada senioriem, kā šī sadarbība sākās?
Pat īsti nemāku pateikt, kā mūsu draudzība sākās. Braucām cits pie cita un tad pamazām parādījās – mēs jums varam palīdzēt ar to, varam palīdzēt ar šo. Vienā reizē bija viens atbalsts, citā reizē kaut kas sociālajiem dienestiem un tā šī sadarbība ir veidojusies.
Atbalsts sociālajām iestādēm ir neatsverams. Daudzas lietas mēs vienkārši nevaram nopirkt un ir ļoti labi, ja kāds ar tevi sazinās un saka: apdomā, ko tev vajag un varbūt es varu tev palīdzēt. Tas, ka esam šajā ziņā LSKA līdzbiedri, stiprina.
Alūksnes novads ar pašu Alūksni un 15 pagastiem teritoriālā ziņā ir plašs, diemžēl reti apdzīvots – vidēji ap astoņiem iedzīvotājiem uz kvadrātmetru. Kā novada senioru biedrībām tādā plašumā veicas ar kopā sanākšanu?
Katru vasaru citā vietā organizējam novada senioru tikšanos. Pirms Jāņiem tiek pīts Jāņu vainags, kurus visi vērtē, un pagasts, kura vainags patīk vislabāk, nākamajā gadā uzņem šo tikšanos pie sevis. Cilvēki sabrauc no visa novada un mūsu notikumos piedalās arī pansionāts “Pīlādži”. Ja viņi nevar atbraukt pie mums, tad ļaudis dodas pie viņiem, arī pie SAC “Alūksne”.
Arī amatiermākslā lielā mērā darbojas vecākā paaudze – ansambļi, sieviešu, vīru un jauktie kolektīvi, senioru koris, dāmu deju kolektīvs “Sidraba pavediens”. Alsviķu pagastā ir senioru tautisko deju kopa, ir arī Pededzē teātris. Cilvēki to savu kopā būšanu tur ļoti stingri un negrib pazaudēt. Protams, ir arī sadzīviskas lietas – kādreiz kaimiņiem bijuši strīdi, kas sen jau aizmirsti, bet kāds vēl atceras, kurš ar kuru kopā nekur neies. taču kopumā man ļoti patīk, ka šajās kopienās vecākie cilvēki ņem līdzi arī mazākos un jauniešus. Tur pašlaik tiešām daudz kas rosās.
Te man noteikti jāsaka paldies novada vadībai, Kultūras centram un pašvaldībai kopumā. Mēs nedarām ļoti daudz, bet ir vasaras notikums kādā no pagastiem, Senioru dienā, 1. oktobrī, vienmēr ir sarūpēts koncerts Kultūras centrā, un, ja ir vēlme, var arī palikt paballēties. Ir arī novada kopējie notikumi – vieni pagasti dodas uz vienu kultūras namu, otri uz citu. Pierobežas pusē tā ir Pededze, šajā pusē – Alsviķi.
Sabiedrībā daudz tiek runāts par pieredzes apmaiņu, to, cik daudz cits no cita varam mācīties, kā tas notiek ikdienā?
Pagasti savā starpā draudzējas un brauc viens pie otra. Vienmēr ir kāds, kurš kaut ko prot un var citiem iemācīt. Arī vasaras notikumos viens pamāca vienu lietu, cits – ko citu. Cilvēki ar prasmēm savu pieredzi var nodot tālāk. Un, protams, kopā būšanai klāt nāk arī paballēšana.
Mēs draudzējamies, piemēram, ar Gulbeni. Gulbenes cilvēki brauc pie mums, mēs braucam pie viņiem. Nesen bija pasākums Galgauskā un mēs braucām ciemos. Mums viņi patīk, viņiem patīkam mēs. No vietējām iniciatīvām jāmin Jaunlaicene, Malēnijas kopēji. Viņi izdomāja, ka vajadzētu prāta spēles un tas tagad ir aizgājis: Jaunlaicene, Veclaicene, nākamreiz turpināsim Zeltiņos. Cilvēki ir dažāda vecuma. Ir arī 90-gadīgs cilvēks, kas vēl ir ierindā – bijusī skolotāja, Malienas pensionāru līdere.
Kultūras darbinieki pagastos senioriem ļoti palīdz. Seniori paši izdomā, ko gribētu, un kopā ar kultūras darbinieku iet tālāk – pajautā padomu, noorganizē. Tagad novadā ir projekts senioriem, kur ir gan iešana, gan vingrošana un citas aktivitātes.
Kad man atsūta informāciju, es to sūtu uz bibliotēkām, jo bibliotēkas ir arī klientu apkalpošanas centri. Valdē man ir pieredzējusi kolēģe, kurai saku – pārzvani, noskaidro, cik cilvēku varētu būt. Transporta lietas nav vienkāršas, jo skolēni ir jāved uz skolu un atpakaļ. Toties senioriem nav obligāti viss jādara sestdienās un svētdienās – viņi var darboties arī citās dienās.
Alūksnes senioru kopa “Sudrabs” seniori jau vairākus gadus rudeņos pulcējas tradicionālajos “Burciņu svētkos”, kur iespējams nogaršot citam cita konservējumus, apmainīties receptēm, dziedāt un dažādu pagastu ļaudīm vienkārši pabūt kopā. Kāds bija šo svētku aizsākums?
Šo ideju aizsāka Alūksnes “Sudrabs”. Viņi vairākus gadus rīkoja “Burciņu svētkus” paši. Kad ienācu biedrībā, man likās, būtu pareizi, ja tie nebūtu tikai Alūksnes pilsētas, bet visa novada svētki. Tad brauca cilvēki no pagastiem, veda savas burciņas, un tas iekļāvās pasākumā kopā ar Senioru dienas koncertu. Šogad Kultūras centrs domā, ka “Burciņu svētkus” vajadzētu rīkot atsevišķi, jo vērtēšanai to ir ļoti daudz un tas prasa laiku. Vērtēšanas komisija nosaka dažādas draudzīgas nominācijas – par skaistāko noformējumu un tamlīdzīgi. Reizē tā ir prasmju apmaiņa. Pagasti aicina arī dārzkopjus, kuri pastāsta kā pareizi gurķi iesēt vai iestādīt. It kā visu mūžu esi to darījis, bet arī tur parādās jaunas tendences. Tas pats ar marinēšanu un noformēšanu. Arī cienījamos gados vēl ir daudz ko iemācīties.
Kā sokas sadarbība ar jauniešiem? Šobrīd arvien aktuālāk kļūst neturēt sveci zem pūra, bet mācīt jaunajiem cilvēkiem visu to, ko protam paši, sadarboties un darboties kopā.
Pagastos kultūras darbinieki aicina gan vecākos, gan jaunos cilvēkus. Piemēram, Jaunannas pagastā jaunajiem un vecākiem cilvēkiem nepārtraukti kaut kas kopīgi notiek. Ir gan vietas, kur jauniešu faktiski vairs nav, jo skolas ir reorganizētas. Bet mēs esam runājuši ar Alūksnes ģimnāziju – varētu, piemēram, skolēnu pašpārvalde kopā ar senioriem plānot kādus notikumus. Varētu būt arī stāstu vakari.
Pagastos ir arī ļoti labas ar bibliotēkām saistītas lietas. Es redzu senioru tikšanās pulciņus, kuri katrā pagastā tiekas apmēram reizi mēnesī, un viena no tikšanās vietām ir bibliotēka. Tur izstāsta par jaunām grāmatām, presi un citām lietām. Kad sanāk kopā mūsu pagastu līderi, aicinu arī Alūksnes novada darbiniekus, lai viņi izstāsta, kas ir jauns, kam jāpievērš uzmanība, kas mainīsies. Tad līderi brauc uz saviem pagastiem un stāsta tālāk. Vasarā aicina arī bērnus – ir spēles un dažādi uzdevumi.
Bibliotēkas ir arī tās saliņas, kurās vecāka gadagājuma ļaudis var iepazīties ar daudzus seniorus joprojām biedējošajām digitālajām prasmēm. Kā ir Alūksnes novadā?
Bibliotekāram vairs nav tik vienkārši – viņš ir arī klientu apkalpošanas centra darbinieks, bet klientu apkalpošanā arvien vairāk vajadzīgas prasmes sazināties un palīdzēt cilvēkiem. Pašvaldības administrācijā ir darbiniece, kas koordinē šīs lietas, bet bibliotekāro darbu vada galvenā Alūksnes novada bibliotēka. Vēl mums bija projekts, kur seniorus iepazīstināja ar to, kā attālināti tikt pie novada avīzes “Alūksnes un Malienas Ziņas” un kā to šādā formātā lasīt.
Vai Alūksnes novada senioru biedrības piedalās arī pašvaldības sabiedriskajos, pat politiskajos procesos? Piemēram, dod priekšlikumus noteikumu izstrādē, saka, ko gribētu mainīt?
Tas nenotiek kampaņveidīgi, bet iespējas ir visu laiku. Piemēram, kad novada dome apspriež kādas teritorijas plānojumu, cilvēki tiek aicināti izteikt viedokli. Ir arī citi aicinājumi, un pa kādam cilvēkam arī atsaucas.
Ilona Bērziņa
LSKA informācijas speciāliste
