Un kas par to, ka gadu vesels klēpis,

Kā pļavu ziedi laika vāzēs mirdz,

Gan sūrumu, gan prieku katrs slēpis,

Bet viss ir bijis vajadzīgs priekš sirds.

Lai sajustu, cik dzīve tomēr skaista,

Kur tā kā darba bite vari būt,

To sudrabu no mirkļa kārēm vācot,

Kas neapsūb un vējos nepazūd! 

/K.Apšukrūma/