“Senioru organizācijām starptautiska pieredzes apmaiņa nav tikai iespēja aizbraukt ciemos pie kolēģiem. Daudz vērtīgāk ir redzēt, kā līdzīgas problēmas tiek atrisinātas valstī ar līdzīgu vēsturi, demogrāfiju un sociālo sistēmu,” pēc pieredzes apmaiņas brauciena uz Lietuvas galvaspilsētas Viļņas senioru organizāciju “Bočiu” (“Vilniaus Bočių bendrija”) saka Latvijas Senioru kopienu apvienības (LSKA) valdes priekšsēdētājas vietniece Lilita Kalnāja.
Lietuvas Pensionāru Savienība “Bočiu”, kas tulkojumā nozīmē “Senči”, dibināta 1991. gadā un šajā laikā izaugusi par lielu senioru sabiedriskās dzīves organizētāju, vienlaikus nodarbojoties ar kultūru, veselību, mūžizglītību, pilsonisko drošību, politisko interešu aizstāvību un starppaaudžu sadarbību. 2024. gadā tajā bija 1045 biedri, tā darbojās 20 nodaļās un klubos, bet tās paspārnē bija 16 amatiermākslas kolektīvi. Nodaļu vadītāji veido kopienas valdi, bet pašas nodaļas organizē savu darbu arī patstāvīgi.
Lilita Kalnāja uzsver, ka viena no būtiskākajām “Bočiu” panākumu atslēgām ir šīs organizācijas spējā lielu biedrību sadalīt mazās, daudziem cilvēkiem sasniedzamās kopienās, kuras darbojas Viļņas apkaimēs. Cilvēkam nav obligāti jādodas uz vienu centrālu pensionāru organizāciju – senioru sabiedriskā dzīve tiek aiznesta iespējami tuvu viņa dzīvesvietai.
“Ļoti daudz par šīs organizācijas darbību un struktūru uzzinājām no “Bočiu” priekšsēdētāja vietnieces Irenas Kristietaises, kura atbild par šīs organizācijas koordinēšanu, korporatīvo vadību, finanšu pārvaldību un attiecībām ar vecāka gadagājuma cilvēku organizācijām valstī un ārvalstīs. Mūsu darbībā ir daudz līdzīga. Piemēram, gan “Bočiu”, gan LSKA rīko izglītojošus pasākumus senioriem, kuros māca kā neiekrist dezinformācijas slazdos, kā atpazīt visdažādākā veida krāpnieku aktivitātes. Kā viņi, tā mēs piedāvājam saviem senioriem sabiedrības veselības, izglītības vai sociālās līdzdalības problēmām saistītas aktivitātes. Kā Lietuvas, tā Latvijas seniori ir arī aktīvi brīvprātīgā darba veicēji. Tomēr ir pietiekami daudzas lietas, kuras mēs cits no cita varam mācīties”.
Savukārt LSKA struktūrvienības “Senioru saeima” vadītāja Barba Girgensone uzsver, ka Lietuvas seniori ņem aktīvu dalību arī šīs valsts politiskajā dzīvē. “Piemēram, 2024.gadā gadā pirms Lietuvas Seima vēlēšanām Viļņas kopiena kopā ar Nacionālo “Bočiu” kopienu asociāciju sarīkoja Seimā konferenci, uz kuru tika aicināti dažādu partiju pārstāvji skaidrot, ko viņu programmās paredzēts darīt pensionāru labā, un atbildēt uz senioru jautājumiem. Atsevišķi notika diskusija ar jauniem politiķiem no sešām partijām. Pērn viņi tikās ar sociālās aizsardzības un darba ministri, par senioru problēmām runāja ar premjerministra padomnieci, kā arī ar prezidenta administrācijas pārstāvjiem. Savukārt LSKA katru gadu papildina apvienības izstrādāto ilgtspējīgu senioru interešu aizstāvības programmu, kura jau pāris reizes papildinātā veidā tikusi iesniegta Saeimā, kā arī “Senioru skolā Rīgā” organizē senioru tikšanos ar ministriem, politiķiem un dažādu valsts institūciju pārstāvjiem.
Vēl viena interesanta Viļņas modeļa iezīme ir sistemātiska sadarbība ar jaunāko paaudzi. “Bočiu” sadarbojas ar skolām un universitātēm, rīko starppaaudžu pasākumus un diskusijas ar studentiem. Organizācijas deklarētajos darbības virzienos tieši minēta sadarbība ar skolām un jauniešiem, kultūras tradīciju nodošana jaunajai paaudzei un sabiedriskais brīvprātīgais darbs,” uzsver Barba Girgensone.
Arī Pasaules Veselības organizācijas aktīvas un veselīgas novecošanas pieejā viens no centrālajiem principiem ir nevis vienkārši sniegt vecākiem cilvēkiem pakalpojumus, bet radīt iespēju viņiem turpināt piedalīties sabiedriskajā dzīvē, brīvprātīgajā darbā un lēmumu pieņemšanā. Sociālā līdzdalība palīdz saglabāt senioru saikni ar sabiedrību, un tās nodrošināšana arī ir viens no senioru NVO uzdevumiem.
“Senioram nav jākļūst par pasīvu sociālās palīdzības saņēmēju tikai tādēļ, ka viņš sasniedzis pensijas vecumu,” pauž LSKA valdes priekšsēdētājas vietniece. Viņa atzīst, ka abām senioru organizācijām ir daudz kopīga, bet ir arī pieredze, kuru noteikti vajadzētu pārņemt. Kā piemēru Lilita Kalnāja min “Bočiu” sistēmisko starppaudžu darbu. “Īpaši vērtīgs ir “Bočiu” piemērs, kur seniors skolā pats kļūst par skolotāju – māca amatniecību, dziesmu, deju vai stāsta par savu pieredzi. Tas maina arī sabiedrības priekšstatu: seniors vairs nav cilvēks, kuram kaut kas jādod, bet cilvēks, kuram pašam ir ko dot. Vēl viena būtiska lieta, ko dara arī LSKA, ir darbošanās kā sava veida “ātrās reaģēšanas tīklam” attiecībā uz sabiedrības problēmām – mēs uzķeram to vai citu sāpīgo jautājumu un mācām, kā senioriem sevi pasargāt,” pauž LSKA valdes priekšsēdētājas vietniece.
Materiāls “LSKA: Senioram nav jākļūst par pasīvu sociālās palīdzības saņēmēju tikai tādēļ, ka viņš sasniedzis pensijas vecumu” ir sagatavots ar Sabiedrības integrācijas fonda finansiālu atbalstu no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par materiāla saturu atbild Biedrība “Latvijas Senioru kopienu apvienība”.
