Ko īsti nozīmē “aktīva novecošana”? Kāpēc tik svarīga ir dalība dažādās nevalstiskās organizācijās? Kāpēc arī cilvēkiem gados tik svarīga ir pašapziņa un būšana kopā ar citiem. Par šo un citiem jautājumiem saruna ar “Latvijas senioru kopienu apvienības” (LSKA) dibinātāja, Kopienas centra “Svētās Ģimenes Māja” (SĢM) Senioru klubiņa un brīvprātīgo grupas vadītāju psiholoģi Dzintru Bušmani.
Viens no mūsdienu aktuālajiem jautājumiem ir par aktīvo novecošanos. Ko īsti tas nozīmē praksē? Vai tās ir tikai fiziskās aktivitātes, kā, piemēram, pastaigas, nūjošana, dalība senioru deju kolektīvos, vai tomēr kas vairāk?
Man šķiet, ka viss sākas ar ļoti vienkāršu izvēli: vai mēs sēdēsim mājās uz dīvāniņa, vai tomēr centīsimies būt aktīvi. Un ir patiesi brīnišķīgi, ka šeit, “Svētās Ģimenes Mājā, kurā šobrīd atrodamies, kopā ar “Latvijas Senioru kopienu apvienību” notiek dažādi pasākumi un nodarbības. Cilvēki nāk uz “Senioru skolu Rīgā”, nāk uz “Senioru klubiņu”, satiekas, runājas, mācās. Svarīgākais ir tas, ka viņi nāk nevis tāpēc, ka “vajag”, bet tāpēc, ka jūt – te viņus gaida un te viņi var būt vajadzīgi.
- gada februārī, vienā no mūsu “Senioru klubiņa” otrdienām, ierosināju sadalīties interešu grupās: ko mēs gribam darīt, kas mūs interesē, kā gribam būt aktīvi. Tajā dienā bijām gandrīz piecdesmit cilvēku, kas sadalījās astoņās grupās. Cilvēki paši pateica: mēs negribam iesēdēties mājās.
Tik lielam skaitam cilvēku arī intereses ir dažādas. Kamēr vieniem vairāk pie sirds ir, teiksim, kulinārija, citiem patīk aktīvākas nodarbes…
Kā pirmo minēšu dārzkopju jeb “dārznieku” grupu. Daudziem no mūsu ļaudīm saknes ir laukos un visa dzīve pagājusi ar dažādiem zemes darbiem, dārzu, puķēm. Rīgā nereti tam paliek tikai palodze, bet rokas gribas pielikt pie īsta darba. Tādēļ šīs grupas dalībnieki teica, ka labprāt koptu Rīgas Svētās Marijas Magdalēnas baznīcas Kūrijas dārzu. Pērk sēklas, stādus, mēslojumu sarūpē dārza kopšanai nepieciešamos instrumentus. Neviens to neuzspiež un neapmaksā – tas tiek darīts pašu prieka labad. Un ir tiešām skaisti, kad šīs grupas dalībnieki man pienāk un saka: “Nāc paskaties, mēs šodien tās puķu sēklas iestādījām, kas man uz palodzes ir uzdīgušas!” Vai nav brīnišķīgi?
Otra ļoti mīļa lieta ir lasītāju klubiņš. Sākumā sanācām lielākā pulkā, pēc tam izkristalizējās pastāvīga grupa. Izvēlamies grāmatu, izlasām, tad satiekamies un katrs stāsta savas sajūtas. Sākām ar Zanes Daudziņas grāmatu “Bērnudienas Komunālijā” par komunālo dzīvi, un daudziem tas ļoti atsaucās atmiņās – cilvēki bija paši dzīvojuši komunālajos dzīvokļos, labi zināja, ko tas nozīmē un varēja par šīm sajūtām stāstīt caur savu prizmu. Tāda saruna par grāmatu patiesībā kļūst par sarunu arī par savu dzīvi.
Mēs ne tikai lasām — runājam par autoriem, par viņu biogrāfiju, dalāmies pieredzē. Tā ir kopā būšana, kuru gaida. Reizi mēnesī pienāk tā diena un cilvēks zina: es iešu, es satikšu savējos, man būs, ko teikt un ko klausīties.
Grāmatas ņemat bibliotēkās, grāmatnīcās vai savos grāmatu plauktos?
Kam ir plaša mājas bibliotēka, tie lielākoties ņem no saviem grāmatu plauktiem. Man, piemēram, mājās ir ļoti daudz grāmatu – gan savulaik vecāku, gan manis pašas gādātās. Bet lielākoties klubiņa dalībnieki grāmatas ņem bibliotēkās, kuru apmeklējumus esam ļoti iecienījuši. “Senioru trešdienā” gājām turp arī uz nodarbībām par mākslīgā intelekta iespējām, kuras ir bez maksas. Datoru skaits ir salīdzinoši neliels un pie viena iznāk sēdēt divatā. Toties stāstījums par mākslīgo intelektu – cik tas ir noderīgs un arī cik kaitīgs, ir ļoti interesants.
Seniori ļoti interesējas arī par dzimtas vēsturi, ciltskoku pētīšanu. Nodarbībā Nacionālajā bibliotēkā pasniedzējs mums stāstīja, kā var pētīt savu ciltskoku pat pasaules mērogā un tādējādi atrast savus radus visā pasaulē. Arī “Senioru klubiņā” pasniedzēja ļoti interesanti stāstīja, kā caur savu DNS var atrast radus visā pasaulē. Cilvēkiem ir svarīgi saprast, no kurienes viņi nāk, un reizē arī just, ka viņi joprojām var apgūt ko jaunu.
Protams, ir arī baznīcu grāmatas, kurās ļoti daudz var atrast. Dažas no mūsu grupas dalībniecēm tās ir izpētījušas un ciltskoks gatavs. Katra no viņām savulaik beigusi augstskolu, katrai no viņām ir savas zināšanas un spējas. Tādi ir lielākā daļa no senioriem, kas nāk pie mums. Cilvēki var šīs savas zināšanas un darba pieredzi pielietot. Viņi “neiesūno”, un tas ir galvenais.
Tātad nav tā, ka seniori ar tehnoloģijām lielākoties ir uz “jūs”?
Tas ir vēl viens stereotips, ko dzīve pilnībā apgāž. Daudzi domā: ko tad seniors vairs ar telefonu vai datoru. Bet mūsējie mācās gan lietot telefonus, gan meklēt informāciju internetā. Lielākā daļa mūsu senioru prot rīkoties ar datoru, “Latvijas Senioru kopienu apvienības” ietvaros mums par to gada griezumā bijušas vairākas nodarbības. Mācāmies arī par viedtālruņiem, jo podziņu telefoni vairs ir tikai retajam. Mūsu dalībnieces jau apguvušas kā un ko tālrunī var meklēt un arī atrast.
Varētu daudz stāstīt ar par pārējām grupām, bet šoreiz gribu pieminēt vēl rokdarbnieces, kuru nodarbībās tiekas gan tās, kuras jau kaut ko dara un tās, kuras grib iemācīties darīt kaut ko jaunu. Un, protams, arī brīvprātīgie.
Kā brīvprātīgā darba vadītāja esat saņēmusi pateicības Rīgas un valsts mēroga pasākumos. Kādēļ izlēmāt pievērsties brīvprātīgā darba kustībai?
Brīvprātīgais darbs manā dzīvē nav nejaušība, bet dabisks turpinājums tam, ko esmu darījusi gadiem. Sāku ar to nodarboties, jo jutu, daru cilvēkiem vajadzīgu lietu. Savulaik kā brīvprātīgā izveidojumu māmiņu klubiņu, kura sākotnējā doma bija runāt ar sievietēm par dzemdībām, krūts barošanu un bērna audzināšanu. Taču drīz vien uz nodarbībām sāka nākt arī tēvi un no māmiņu grupas tas izauga ģimeņu klubiņā. No šīs darbošanās pamazām izauga arī mana darbošanās “Svētās Ģimenes Mājā”, uz kurieni atnācu kā brīvprātīgā, bez domas par atalgojumu, bet ar sajūtu, ka šāds darbs ir vajadzīgs.
Brīvprātīgais darbs ir kalpošana, atbildība un spēja pamanīt, kur cilvēkiem vajadzīgs atbalsts. Man ir ļoti svarīgi, lai cilvēks netiktu atstāts viens, lai viņu sadzirdētu, iesaistītu un novērtētu.
Brīvprātīgajiem ir svarīgi ne tikai strādāt, bet arī sajust atgriezenisko saiti – dzirdēt paldies, saņemt novērtējumu, just, ka paveiktais ir pamanīts. Arī senioru grupu darbā esmu centusies stiprināt brīvprātīgo līderu sajūtu, ka viņi ir vajadzīgi: iedrošinājusi grupu vadītājus, devusi viņiem pienākumus, aicinājusi pārstāvēt kopienu braucienos un pasākumos. Cilvēkam ir svarīgi dzirdēt: “Paldies, ka tu esi. Paldies, ka tu dari. Es zinu, ka tu vari.”
Jūs esat psiholoģe un ģimenes konsultante. Ko seniori visbiežāk atnes uz sarunu?
Visvairāk viņi atnes vajadzību būt sadzirdētiem. Reizēm pietiek ar vienu jautājumu: “Kā tu šodien jūties?” Un cilvēks atveras. Viņš izstāsta, kā viņam gājis, kas sāp, kas uztrauc, ko viņš gaida. Mums daudz sarunu ir par attiecībām ar bērniem, mazbērniem, ģimeni. Jā, ir arī sāpīgi stāsti – ir cilvēki, kuriem kontakts ar bērniem ir vājš vai gandrīz zudis. Tad svarīgi nav uzreiz dot gatavu padomu, bet saprast, kur tas ir sācies, kas nav izrunāts, kas dzīves gaitā palicis nepasakāms.
Sabiedrībā par senioriem ir daudz stereotipu: vientuļi, neapmierināti, slimi. Ko jūs teiktu par šo priekšstatu?
Protams, gados cilvēkam var būt vairāk veselības problēmu nekā jaunībā, bet tas vēl nenozīmē, ka viss viņa dzīvē sastāv tikai no tabletēm un sūdzībām. Liela nozīme ir kustībai, ritmam un cilvēkiem apkārt. Ja seniors iesēžas mājās, nekustas, dzīvo tikai savās sāpēs un raizēs, tad kļūst arvien grūtāk. Bet, ja viņš nāk ārā, kustas, sarunājas, mācās, iesaistās, tad arī pašsajūta ir cita.
Mēs šeit redzam, cik ļoti cilvēkam vajag darbināt gan ķermeni, gan prātu. Ir bijušas zīmēšanas un gleznošanas nodarbības, rokdarbi, lasīšana, ekskursijas. Cits sākumā saka: “Es taču neko tādu nemāku, neesmu darījis kopš skolas laikiem.” Bet pamazām atveras. Smadzenēm vajag darbu. Cilvēkam jebkurā vecumā vajag pieredzēt, ka viņš vēl var.
Ja visu laiku sev atkārto: man sāp, man nekas nesanāk, man nav spēka, tad ar laiku viss saraujas tikai līdz šim vienam punktam. Tāpēc sarunas ir svarīgas. Kad cilvēks sāk runāt, viņš bieži vien pats saprot: nemaz jau viss nav tik bezcerīgi. Katram ir savs smagums, un nevajag sāpes salīdzināt, bet ir svarīgi neļaut tām pārņemt visu dzīvi.
Vai nauda seniora vecumā atrisina visu?
Nē. Nauda ir vajadzīga, tas ir skaidrs. Tā dod drošību, iespēju atļauties vairāk, reizēm arī ceļot vai palīdzēt citiem. Mums ir sievietes, kuras, ja bijis kāds uzkrājums vai pārdots īpašums, tiešām daudz ceļo un to izmanto sev par labu. Bet nauda pati par sevi vēl nedod ne prieku, ne piederību. To dod sajūta, ka tu esi starp savējiem, ka tevi gaida, ka vari kādu iepriecināt, atnest cienastu, uzdāvināt dāvanu, izdarīt ko labu. Mūsu grupās cilvēki nav tikai ņēmēji – viņi ļoti daudz arī dod.
Kas senioram, jūsuprāt, ir pats svarīgākais?
Neiesūnot. Neatslēgt sevi no dzīves. Iet cilvēkos, būt zinātkāram, ļaut sev pamēģināt. Un vēl – mācīties pateikt gan “jā”, gan “nē”. Tas daudziem ir grūti. Bet cilvēkam ir jāzina, ko viņš grib, un jādrīkst to pateikt. Ja viņš to iemācās, tad arī dzīves kvalitāte mainās.
Ko jūs teiktu tiem, kuri labprāt iesaistītos, bet kautrējas vai domā, ka “tas nav priekš manis”?
Es teiktu: atnāciet vienreiz. Ļoti bieži viss sākas ar vienu atnākšanu. Viena draudzene paaicina otru, kaimiņiene pasaka: brauc līdzi, un cilvēks pēkšņi atklāj, ka viņam te ir vieta. Nav jābūt ne baznīcā gājējam, ne kādā noteiktā konfesijā, lai iesaistītos. Galvenais ir pašam būt atvērtam un painteresēties. Un, kad cilvēks vienreiz atnāk, ļoti bieži viņš grib nākt atkal. Tāpēc es vienmēr saku: galvenais ir iziet ārā no mājas un dot sev iespēju.
“Latvijas Senioru kopienu apvienības” biedri – dažādas biedrības, darbojas visā Latvijā, Rīgā ir Kopienas centrs “Svētās Ģimenes Māja”. Mums viss ir kopdarbs un katrs var nākt un piedalīties gan “Senioru skolas Rīgā” nodarbībās, gan “Senioru klubiņā”. “Svētās Ģimenes Mājā” bijuši ļoti daudzi cilvēki no visas Latvijas, emu viņus izvadājusi gan pa mūsu telpām, gan parādījusi mūsu Sakrālo lietu muzeju. Tas viss aiziet tālāk no mutes mutē un cilvēki zina, ka te ir tā vieta, kurp tu vari atnākt un līdzdarboties, ja negribi justies viens.
Ar Dzintru Bušmani sarunājās LSKA informācijas speciāliste Ilona Bērziņa.
