Teju četru gadu garumā ukraiņu motivācija latviešu valodas apguvei ir mainījusies, saka “Latvijas senioru kopienu apvienības” (LSKA) “Senioru skolas Rīgā” vadītāja Liesma Neipreisa. “Kara sākumā tā izteikti bija cieņa pret valsti, kura uzņēmusi patvēruma meklētāju, cieņas izpausme pret saimnieku, kurš izīrē dzīvokli, pieklājība pret kaimiņiem. Saprotot, ka karš ieilgst, attieksme apgūt latviešu valodu kļuva motivētāka. Ukraiņi saprata, ka latviešu valodas zināšanas dos viņiem iespējas konkurēt darba tirgū, ieņemot labāk apmaksātu darbu.”
LSKA palīdzējusi Rīgā patvērumu radušajiem ukraiņiem integrēties mūsu sabiedrībā jau kopš Krievijas iebrukuma Ukrainā pirmajām dienām, un jau kopš paša sākuma neatsverams palīgs bijis Rīgas Apkaimju iedzīvotāju centra atbalsts. Kā uzsver LSKA valdes priekšsēdētājas vietniece, projekta “Kopā ar ukraiņu draugiem” vadītāja Lilita Kalnāja, tam pateicoties ir saglabājusies pēctecība biedrības realizētajiem pasākumiem Rīgā patvērumu radušo Ukrainas civiliedzīvotāju atbalstam.
Galvenais balsts – latviešu valoda
“Pa šiem gadiem gribētāju apgūt latviešu valodu bijis daudz, bet ne visiem pietika gribasspēka un uzņēmības regulāri apmeklēt nodarbības, patstāvīgi ikdienā apgūt valodu, lasot reklāmu sludinājumus, ielu nosaukumus, klausīties latviešu radio, nebaidoties sarunāties veikalā, tirgū u.c. Sarunās ukraiņi atzīst, ka Latvijā novērtē cilvēku, kurš cenšas runāt latviski,” saka Liesma Neipreisa.
Arī Lilita Kalnāja neslēpj prieku par mūsu ukraiņu draugiem, kas, pateicoties LSKA īstenotajiem latviešu valodas kursiem, valsts valodas prasmes nokārtoja A2 līmenī. Patiesi ir prieks redzēt, ka viņi latviešu valodu mācās nevis “ķeksīša” dēļ, bet tādēļ, ka patiesi vēlas mūsu valodu apgūt,” pauž LSKA priekšsēdētājas vietniece.
Savukārt Liesma Neipreisa teic: “Es nevaru izzīlēt vai ukraiņi ilglaicīgi paliks Latvijā vai pēc kara atgriezīsies savā zemē. Ja plāno ilgtermiņā palikt un iekļauties darba tirgū, tad valsts valoda viņiem būs jāapgūst B1 līmenī. Pamats valsts valodai ir ielikts un tās lietojums ir atkarīgs no paša. Man prieks, ka daudzas nodarbību dalībnieces ir nokārtojušas valsts valodas prasmes pārbaudi A2 līmenī.”
Daudzi no ukraiņiem, ar kuriem runāju publikācijas tapšanas laikā, neslēpa, ka latviešu valodas apguve nav nekāda “vieglā pastaiga”. Runājot jūkot galotnes, aizmirstoties vārdi, ir grūti saprast, kā īsti veidojams teikums un tomēr viņi runā latviski. Irina saka: “Es gribu runāt labi, lai skolotājai Liesmai nav par mani kauns.” Šo domu dzirdu vēl vairāku ukraiņu teiktajā, taču galvenais vēstījums mums, latviešiem, skan – lūdzu runājiet ar mums latviski, lūdzu nepārejiet uz krievu valodu, kad redzat, ka mums ir grūti atrast vajadzīgos vārdus! Šo lūgumu izpildīt ir mūsu katra spēkos.
Valodas nianses gluži kā rēbusi
Jevgēņijs pirms kara kopā ar ģimeni dzīvoja Ukrainas pilsētā Dņipro. Latvijā viņš kopā ar ģimeni – sievu, diviem dēliem un mazo meitiņu ir kopš krievijas iebrukuma sākuma. Jevgēņijs latviski runā apdomādams katru vārdu. Uzslavēts par labo latviešu valodu, viņš saka: “Paldies maniem skolotājiem. Es apmeklēju kursus un arī darbā cenšos runāt latviski!” Tā arī ir atbilde visiem skeptiķiem, kuri pauž, ka pāris gadu laikā latviešu valodu iemācīties nevar, ka no kursiem īpašas jēgas nav un pauž vēl citas līdzīgas aplamības.
Jevgenijs stāsta, ka viņa bērni visi labi runā latviski. “Tā nav nekāda problēma. Meita gāja latviešu bērnudārzā un runāja tur latviski.” Pati Ketrīna sarunāties kautrējas, tomēr, tēta mudināta skaidrā latviešu valodā, pasaka, ka dzīvo Latvijā trīs gadus, viņai te patīk un gribas dzīvot šeit vēl. Šādu stāstu ir daudz. Arī Liesmas stāstītais par ģimeni, kurā latviešu valodu trīs gadu garumā apguva trīs paaudžu pārstāves – vecmāmiņa Olena, viņas meita Olga un kopā ar viņām piecgadīgā Oļesja.
“Mazā Oļesja pierādīja, cik liela nozīme valodas apguvē ir videi. Viņa ne tikai kopā ar mammu un vecmāmiņu piedalījās nodarbībās, bet katru dienu apmeklēja latviešu pirmsskolas izglītības iestādi. Sarunājoties ar viņu priecājos, ka viņa bez akcenta runā latviski un ir liels palīgs māmiņai un vecmāmiņai valodas apguvē. Jautāju Oļesjai, kura latviešu valodā runā labāk: mamma vai vecmāmiņa? Oļesja nepārprotami atbildēja: “Es runāju labāk!”. Gribas palielīt ne tikai piecgadīgo Oļesju, bet arī tos ukraiņu bērnus, kuri ikdienā apmeklē latviešu skolas – Makaru, Veroniku, Denisu. Pirmie gadi viņiem bija izaicinājums, bet tagad satiekot smaida un ar mani runā latviski,” tā Liesma.
“Ar katru gadu apgūtā latviešu sarunvaloda sāk kļūt niansētāka. Ukraiņi sāk saprast vārdu nozīmi atkarībā no konteksta. Piemēram, vārds “lasīt”. Lasīt grāmatu un lasīt ogas, salasīt grozā ābolus. Sākumā ukraiņiem tas šķita nesaprotami, ka vārda “lasa” nozīme ir ne tikai lasīt grāmatu, bet lieto arī, pasakot darbību, “lasīt ogas”, “lasīt ābolus”. Irina saka, ka šīs valodas nianses viņai kļūst interesantas, tikpat kā risinot rēbusus. Pamats ir apgūts, bet latviešu valodas prasmju pilnveidei ir nepieciešama vide un ikdienas komunikācija. Kursi ir brīvprātīgs pasākums, bet tā ir viena no iespējām, kur savstarpēji sarunāties latviešu valodā, nebaidīties arī kļūdīties.”
Lilita Kalnāja, taujāta, kas vēl paveikts projekta “Kopā ar ukraiņu draugiem” saka, ka līdztekus latviešu valodas apguvei tika organizēti arī kursi “Uzņēmējdarbības ABC”, kuros cita starpā tika stāstīts par to, kas nepieciešams sava uzņēmumu reģistrācijai, kāda ir Latvijas darba likumdošana, grāmatvedības uzskaite, nodokļi un nodevas, gada pārskatu sagatavošana un iesniegšana un citi jautājumi. Latviešu kultūrtelpas un Ukraiņu kultūrtelpas iepazīšanas kursi ļāva mums labāk izprast citam citu un arī tas veicināja ukraiņu labāku iekļaušanos mūsu sabiedrībā. Ukraiņu draugus iepazīstinājām arī ar Senioru skolu pieredzi un viņu seniori ar interesi klausījās stāstus par mūsu darbībām. Ukraiņi šo pieredzi pārņems savā zemē, kad atbrīvosies no krievu okupantu ordām.
Kāds varētu jautāt – kādēļ šī padziļinātā iekļaušana Latvijas sabiedrībā ir vajadzīga? Vai tad ukraiņu kara bēgļi pēc tam, kad krievu ordas būs sakautas, nebrauks atpakaļ uz mājām? Atbildi zināmā mērā sniedz Vladislavs Makšancevs no Donbasa, Krematorskas pilsētas. Viņam vairs nav, kurp atgriezties. Nav ne dzīvokļa, ne arī pašas daudzdzīvokļu mājas, tikai drupas. Krematorskas pilsēta bija pirmā vieta, kurai LSKA ar AS “DelfinGroup” ziedojumu varēja nosūtīt medikamentus civiliedzīvotājiem, pēc okupantu veiktās bombardēšanas pilsētas tirdzniecības centrā.
Uzņēmējdarbība, kultūrvide, ekskursijas un sadraudzība
“Šī projekts ietvaros, integrējoties latviskā vidē, kopā ar ukraiņiem braucām ekskursijās, piedalījāmies dažādos kultūras pasākumos, iepazīstot latviešu kultūru, tradīcijas. Šogad bijām Pētera Upīša ceriņu dārzā gan ceriņu ziedēšanas laikā, gan rudenī, kad ābeļu un bumbieru ziedi bija izauguši par sulīgiem augļiem. Kolkā cepām sklandraušus, Mazirbē izbaudījām latviešu nacionālos ēdienus, iepazinām Kurzemes lībiešu vēsturi un tradīcijas, Līgatnē priecājāmies par zelta rudeni, savukārt Cēsīs sasveicinoties ar karaliskajiem melnajiem gulbjiem noklausījāmies Ances Krauzes koncertu,” saka Liesma Neipreisa. Lilita Kalnāja piebilst, ka nacionālo ēdienu meistarklasē esam apguvuši arī ukraiņu boršča receptes, kuru ir ļoti daudz.
Jāatzīmē, ka UNESCO 2022.gada vasarā atzina boršča gatavošanas kultūru Ukrainā par apdraudētu nemateriālo kultūras mantojumu, kas ir “neatņemama ukraiņu ģimenes un kopienas dzīves sastāvdaļa”. Savukārt sklandrausis vēl 2013.gadā reģistrēts kā pirmais Eiropas Savienības līmenī aizsargātais lauksaimniecības produkts Latvijā, tā kā recepšu apmaiņa, bija, ja tā var teikt līdzvērtīga.
Ne mazāk svarīga ir sadraudzība ar Rīgas, Kuldīgas, Madonas un Dobeles senioriem. Maijā kopā baudījām ceriņu ziedēšanas krāšņumu Pētera Upīša dārzā Dobelē, rudenī te visi kopā priecājāmies par sārtvaidžiem āboliem. Kā saka Dobeles pilsētas pensionāru biedrības valdes priekšsēdētāja Vija Linga Bērziņa: “Katrreiz, kad satiekamies, mēs vienmēr apkampjamies. Ar prieku sagaidām un braucam ciemos, dalāmies pieredzē.”
Savukārt ukraiņi nebeidz vien uzteikt Latvijas skaisto dabu, jo īpaši jūru, tādēļ brauciens uz Kolkas ragu viņiem bija patiesi neaizmirstams baudījums.
“Kolkā mēs ne tikai organizējām meistarklases sklandraušu cepšanā, bet arī izstaigājām līdz vecajai Kolkas bākai, ragam un ukrainietes arī “iebrida” mežā. Varēja redzēt, ar kādu entuziasmu viņas lasīja Latvijas sēnes un ogas! Pēc tam nāca un prasīja, vai tā ir ēdama, vai tā ēdama, bet tie visa bija jauni, iepriekš nebijuši iespaidi,” stāsta Liesma Neipreisa. Bet Lilita Kalnāja uzsver: “Ir ļoti būtiski, ka ukraiņi jūt – šī briesmīgā kara laikā un sarežģītajos ģeopolitiskajos apstākļos viņi nav vieni. Mūsu atbalsts un sapratne Ukrainas civiliedzīvotājiem ir ļoti nepieciešama un LSKA savu iespēju robežās to viņiem cenšas sniegt”.
Projekta noslēgumā organizējām dalībnieku anketēšanu pasākumu novērtēšana,. Sagatavojam 2026.gadam darba programmu ukraiņu integrēšanā. Biedrības mājas lapā www.lskapvieniba.lv skatāma video filma par projekta “Kopā ar ukraiņu draugiem” pasākumiem.
Ilona Bērziņa
FOTO PARAKSTI
1
“Mēs visi sakām – Dievs sargā Latviju! Vēl daudzus gadus Latviju redzēsim sapņos,” saka ukrainiete Antoņina Durņeva (pirmā no labās)
2
Ābolu svētkos Pētera Upīša dārzā Dobelē. Centrā no kreisās: Olena, Oļesja un Olga.
3
Ābolu svētkos par krāšņajiem sārtvaidžiem priecājas Olga, Oļesja un “Senioru skolas Rīgā” vadītāja Liesma Neipreisa.
4
Brantu māju saimnieces Guntas Ginteres vadībā ukraiņu draugus gaida ekskursija “Mazirbes lībiešu mājā”. Centrā: LSKA valdes priekšsēdētājas vietniece Lilita Kalnāja.
5
Sklandraušu gatavošanas meistarklase pie lībiešu saimnieces Dženetas Marinskas “Ūšu” mājās Kolkā.