“Mazirbe ir mana spēka vieta,” saka biedrības “Mazirbes draugu kopa” dibinātāja un vadītāja, “Latvijas senioru kopienu apvienības” priekšsēdētājas vietniece Lilita Kalnāja. Jau divpadsmit gadus biedrība darbojas lībiešu kultūrvides un Mazirbes popularizēšanā. Tie ir cilvēku stāsti, fotogrāfijas un atmiņas, kas pārvērstas izstādēs, grāmatās, koncertos un tikšanās reizēs. Šķietami nemanāms, bet tautas atmiņas saglabāšanai ļoti nozīmīgs darbs.
Tapuši dažādi stāsti un izstādes par cilvēkiem, kuri staigājuši pa tiem pašiem Mazirbes ceļiem, gaidījuši vilcienu, dziedājuši korī, šuvuši tautastērpus, audzinājuši bērnus, braukuši zvejā, vasaras saulgriežos jūras malā kurinājuši ugunskurus, skumuši, priecājušies un mīlējuši tāpat kā mēs. “Kamēr mēs atceramies, šie cilvēki dzīvo,” saka Lilita Kalnāja.
Pārskatot “Mazirbes draugu kopas” divpadsmit gadu laikā paveikto saprotu, ka vienā publikācijā un pat laikraksta izdevumā to visu aprakstīt nav iespējams. Tomēr varu pieskarties tām izstādēm un notikumiem, kuri manā subjektīvajā uztverē šķiet interesantākie.
Saglabāt atmiņas nākotnei
Sākumā nedaudz par pašu biedrību. “Mazirbes draugu kopa” dibināta 2014. gada 7. martā. Tās mērķis ir ne vien saglabāt Kurzemes piekrastes kultūrvidi un dabu, vākt novadpētniecības materiālus un dzīvesstāstus, kopt lībiešu kultūras mantojumu, bet arī iesaistīt vietējos cilvēkus šīs vietas atmiņu saglabāšanai nākotnei. “Mazirbē bija jūrskola, baznīca, pasts, veikali un vēlāk arī dzelzceļa stacija. 1939.gadā te tika atklāts arī Lībiešu tautas nams. Izstāžu veidošanai un atmiņu stāstu apzināšanai šeit ir ļoti bagāta augsne, tikai kādam ir jāiet un tā jākopj. Tā arī ir “Mazirbes draugu kopas” misija,” saka Lilita Kalnāja.
Jau pirmajā darbības gadā Mazirbes Lībiešu tautas namā tika atklāta Rīgas Lutera draudzes divpadsmit mākslinieku darbu izstāde “Līvu krasts, katram savs stāsts”. Tajā bija 32 darbi, kas tapuši Mazirbes plenēros, un pēc tam izstāde ceļoja pa Kurzemes kultūras namiem. Turpat notika dzejnieces un tulkotājas Margitas Gailītes jubilejas lasījumi, kuros piedalījās Māra Zālīte, Edvīns Raups, Jānis Rokpelnis, Liāna Langa un citi literāti. Tas jau pašā sākumā nodemonstrēja principu, pie kura biedrība turas joprojām: vietējais stāsts ir jānes tālāk un jāpopularizē. “Klusēšana par savu vēsturi, tradīcijām un cilvēkiem nozīmē aizmirstību. Mazirbe to noteikti nav pelnījusi,” tā Lilita Kalnāja.
Leģendāra ir arī Mazirbes skola, kuru kā lasītmācīšanas vietu Dundagas jūrmalas ciemu bērniem Košraga Žoku mājās atvēra 1832.gadā. Skola darbojās līdz pat 2018.gadam (!), un “Mazirbes draugu kopa” ne reizi vien organizējusi tās absolventu salidojumus ar gleznu izstāžu, filmas, foto materiālu un bukletu atklāšanu. Tāpat sagatavota un izdota atmiņu grāmata par skolu, bet Mazirbes skolas direktoriem, kuri tās 186 gadu pastāvēšanas laikā šo izglītības iestādi vadījuši, veltīts galda pārliekamais kalendārs. Mazirbē atmiņa ir dzīva un nevienam tai nozīmīgam dzīves mirklim netiek ļauts nogrimt aizmirstībā.
Arī viņas dzimtai ir savs stāsts, kurš saistīts ne vien ar Mazirbes jūrskolu, bet arī mūsu slavenajiem tālbraucējiem kapteiņiem, kuri vēl Latvijas pirmās brīvvalsts laikā absolvēja Krišjāņa Valdemāra Rīgas jūrskolu. “Mani mammas brāļi bija kapteiņi Kunstbergi – Arturs, Rūdolfs un Ernests, kas vēlāk kļuva par Kalnāju. Vēl tagad atceros tās skaistās jūrnieku dziesmas, kādas dziedāja mani onkuļi un stāstus par dzelzs vīriem uz koka kuģiem. Savukārt mans vectēvs Eduards Kunstbergs strādāja Mazirbes jūrskolā par kalpotāju. Tādēļ tas, ka daudzas mūsu biedrības aktivitātes – lībiešu kultūras nometnes, plenēri, svētki un citas norises, notiek tieši šajā vietā, nav nejaušība,” pauž “Mazirbes draugu kopas” vadītāja.
Mazbānītis – vairāk nekā vilciens
Viens no stāstiem, pie kura “Mazirbes draugu kopa” atgriezusies vairākkārt, ir Lībiešu krasta mazbānītis. 2016. gadā tika rīkots pasākums “Mazbānītim 100”, bet gadu vēlāk – “Mazbānīša mantojums”. Šovasar stāsts atgriezās jaunā, daudz pamatīgākā izstādē “Lībiešu krasta mazbānītim 110”, kura 31. jūlijā tika atklāta Mazirbes Jūrskolas Kāpu namā. Ekspozīcijā ir desmit informatīvas planšetes ar vēsturiskām kartēm, fotogrāfijām, aprakstiem un dzejnieka Friča Dziesmas dzeju; tās tapšanā piedalījies dzelzceļa industriālā mantojuma pētnieks un publicists Toms Altbergs. Teksti lasāmi arī angļu un lībiešu valodā, bet pati ekspozīcija veidota tā, lai būtu brīvi apskatāma jebkurā gadalaikā un diennakts laikā.
Kā teikts Biedrības izstādes kopsavilkumā: “Šī izstāde ir maza piemiņa uzticīgajam vilcieniņam, kas ne tikai stiprināja Latvijas ekonomiku, bet bija arī sava veida saite ar ārpasauli, piegādājot vietējiem iedzīvotājiem svaigāko presi, vēstules un dažādas sadzīvei nepieciešamas lietas. Galu galā – nogādāja viņus pašus Ventspilī, Dundagā un Talsos, vai arī aizveda līdz pat Stendei, kur Mazbānīša pasažieri varēja pārsēsties Rīgas vilcienā. Vienā ritmā ar Mazbānīti piedzima, uzauga un mūžu nodzīvoja vesela Lībieškrasta iedzimto paaudze.”
Mazirbes stiprās sievietes
Iepriekšējā vasarā Kāpu namā bija skatāma pavisam cita, bet pēc būtības radniecīga izstāde – “Mazirbnieces: ciema iedzīvotāju portreti un atziņas”.
Lilita Kalnāja stāsta, ka izstādes sākums meklējams vēl 2012.gadā, kad zviedru fotogrāfs Hanss Dejne fotografēja ciema sievietes, bet žurnāliste Dagnija Lapsa pierakstīja viņu teikto. Tā tapa 18 portreti un 18 stāsti. Pirmā izstāde 2013. gadā bija skatāma Mazirbes skolā, vēlāk portreti aizceļoja uz Gotlandi un Ventspili, bet 2025. gadā atgriezās ciemā. Lilita Kalnāja atklāj, ka pati arī redzama vienā no fotogrāfijām. Sākumā negribējusi, bet tad piekritusi. Jāatzīmē, ka pērn ar izstādes “Stipro sievu stāsti” sagatavošanu un atklāšanu, šī līnija, kā liecina jau nosaukums, turpinājās.
Koris, tautastērps un viena ciema Dziesmu svētki
“Mazirbes draugu kopa” 2023.gadā izcēla vēl vienu bagātu stāstu par Mazirbes kori. Pēc Otrā pasaules kara to dibināja Mazirbes pamatskolas direktors un skolotājs, lībietis Rūdolfs Ermanbriks. Korī dziedāja skolas skolotāji, tehniskie darbinieki, ciema ļaudis un pat skolēni; kopā ap trīsdesmit dziedātāju. 1948. gada 16. maijā koris pirmoreiz publiski izpildīja Dziesmu svētku programmu, bet vasarā devās uz svētkiem Rīgā.
Taču kora stāstā ir vēl kāda īpaša līnija – lībiešu sieviešu tautastērps. To Mirdzas Ermanbrikas vadībā darināja pašas Mazirbes sievietes. Brunču dzijas krāsoja, rakstus meklēja senākās liecībās, bet metāla važiņu rotām izmantoja pat no vecām lielgabala patronām iegūtu vara stiepli. Šo stāstu savos pasākumos mīl izcelt arī LSKA, kuras viens no dibinātājiem ir “Mazirbes draugu kopa”. Tas ir krāšņs un interesants vēstījums, jo projektā tika vākti dziedātāju pēcteču atmiņu stāsti, senās publikācijas un fotogrāfijas, gatavoti informatīvie stendi un bukleti.
Atmiņas atdzīvojas filmā
Starp “Mazirbes draugu kopas” pēdējo gadu veikumiem ir dokumentālā filma par Rīgas lībiešu dziesmu ansambli “Līvlist” – “Kus sa lǟd, kuldi “Līvlist”?” jeb “Kurp ej, “Līvlist”?”. Šo rindu autorei ir gods būt šīs filmas scenārija autorei un režisorei, kas ļāva teju gadu dažādās norisēs būt kopā ar “Līvlist”. Tāpēc varu teikt – bez Lilitas apskaužamās enerģijas un organizatores talanta (autobusi, filmēšanas laiki, lokācijas, visu ansambļa dalībnieku savākšana vienuviet noteiktā laikā, utt, utjpr) filmas tapšana būtu aizņēmusi daudz ilgāku laiku. Tomēr galvenais ir tas, ka, pateicoties “Mazirbes draugu kopai”, ir dokumentēts un iemūžināts šī unikālā, lībiešu valodā dziedošā ansambļa ceļš 50 gadu garumā. Dziedātāji apguva ne vien melodijas, bet arī lībiešu valodu, un piecdesmit gadu laikā “Līvlist” kļuva par vienu no tiem kolektīviem, kas lībiešu dziesmu un valodu uzturēja dzīvu arī tālu prom no pašiem lībiešu ciemiem. Diemžēl šogad 87 gadu vecumā viņsaulē devās Jēkabs Raipulis, kurš vēl kopā ar “Mazirbes draugu kopu” paspēja izdot savu atmiņu krājumu “Piecdesmit gadi kopā ar “Līvlist”” un piedalīties filmas tapšanā. Paldies viņam par ilggadējo devumu.
No Kārļa Staltes līdz Paulīnei Kļaviņai
“Mazirbes draugu kopas” uzmanības lokā vienmēr bijuši cilvēki, bez kuriem lībiešu kultūras vēsture būtu daudz nabadzīgāka. 2020. gadā biedrība veidoja izstādi “Sūr irēnikā Kōrli Stalte. Dižais mazirbnieks Kārlis Stalte. (1870-1947)” – stāstu par dzejnieku, tulkotāju, lībiešu valodas kopēju, žurnālistu un lībiešu himnas teksta autoru. Izstādē varēja redzēt viņa darbu izdevumus, tostarp Jaunās Derības tulkojumu un garīgo dziesmu krājumu. Savukārt pieminot Paulīni Kļaviņu – lībiešu kultūras darbinieci, dzejnieci un “Līvlist” dibinātāju –, biedrība neaprobežojās ar atceres pasākumu. Tika saglabāts viņas pašas ierunāts stāsts lībiešu valodā par dzimtajām mājām Vaidē, izdots ieraksts un buklets. Lilita Kalnāja par viņu teica: “Viņa bija tik unikāla, ka zināja savas dzimtas koku līdz 1710. gadam.”
Mazs ciems ar lielu atmiņu
Biedrības divpadsmit darbības gados rīkoti mākslinieku plenēri un nometnes, Baltā galdauta svētki, Līvu svētku ieskaņas koncerti Mazirbes baznīcā, izdoti atmiņu krājumi, bukleti un mūzikas ieraksti, vākti dzīvesstāsti, atbalstītas lībiešu kultūras norises, vadītas ekskursijas Lībiešu krastā. Daudzus gadus Mazirbē notikušas arī Salaspils lībiešu kora “Lōja” nometnes.
Kopā ar no 2025. gada skatāmo izstāsi “Mazirbnieces” Kāpu namā tagad skatāma arī jaunā mazbānīša ekspozīcija. Abas izstādes iecerētas kā pastāvīgi un brīvi pieejamas katram interesentam.
Stāsts par “Mazirbes draugu kopu” nebūtu pilnīgs bez biedrības sociālo aktivitāšu apraksta. Kā jau minēts, “Mazirbes draugu kopa” ir viena no LSKA dibinātājām un šīs biedrības aktivitātes kultūrvēsturiskās jomas izzināšanā un izstāžu rīkošanā LSKA senioriem sagādājušas daudzus skaistus brīžus kā tiekoties ar literātiem un vēstures pētniekiem, tā arī skatot izstādes Lībiešu tautas namā, Mazirbes baznīcā, kā arī Mazirbes Kāpu mājā, kurā var nokļūt, ejot garām vēsturiskajai Mazirbes jūrskolai.
Lilita Kalnāja stāsta, ka biedrība saņēmusi Sabiedriskā labuma statusu jomās: pilsoniskās sabiedrības attīstība, izglītības veicināšana, vides aizsardzība, kultūras veicināšana, labdarība. “Mazirbes draugu kopa” ir Mazākumtautību NVO koalīcijas dalībniece; biedrība parakstījusi NVO un Ministru kabineta sadarbības memorandu; pievienojusies NVO un Rīgas Domes sadarbības memorandam; ir Kurzemes NVO centra un EAPN Latvijā (Pret nabadzības tīkla) biedre.
Tomēr manā skatījumā par īpašu šo biedrību padara tieši tās devums lībiešu kultūras un valodas popularizēšanā. Jatgāgid mōgõst!*
*Turpiniet tikpat labi!(lībiešu val.)
Ilona Bērziņa
LSKA informācijas speciāliste
