Biedrība “Senioru kopienu apvienība” (LSKA) uzskata, nav pieļaujama situācija, kad vētras vai kādas citas krīzes iespaidā elektrības pārrāvuma dēļ iedzīvotāji daudzviet Latvijā teju uz diennakti, bet atsevišķos Latgales reģionos pat uz divām diennaktīm paliek bez interneta un mobilajiem sakariem, bet elektrības pārtraukums atsevišķās viensētās ildzis pat septiņas diennaktis. “Cilvēkiem no sociāli mazaizsargātajām iedzīvotāju grupām tas var būt arī dzīvības jautājums,” saka LSKA valdes priekšsēdētājas vietniece Lilita Kalnāja.
LSKA ieskatā vētra bija sava veida krīzes gatavības pārbaude, kuru valsts neizturēja. “Ja valsts no iedzīvotājiem sagaida spēju izdzīvot pirmās 72 stundas un būt pietiekami pašpietiekamiem, lai šo laiku varētu iztikt ar saviem ūdens, pārtikas, medikamentu, gaismas un enerģijas krājumiem, tad uzskatām, ka tikpat ilgi bez ārējās elektroapgādes jāspēj darboties arī mobilajiem sakariem. Tikmēr pēc publiskajiem avotiem spriežot, daudzu bāzes staciju baterijas turēja vien dažas stundas. Ja cilvēki nevar sazināties ar tuviniekiem, saņemt aktuālo informāciju vai nepieciešamības gadījumā sasniegt operatīvos dienestus, tā jau ir sabiedrības drošības problēma,” uzsver Lilita Kalnāja.
LSKA priekšsēdētājas vietniece norāda, ka īpaši neaizsargāti šādā situācijā ir seniori, cilvēki, kuri dzīvo vieni, un cilvēki ar hroniskām slimībām. “Vecam cilvēkam telefons nereti ir vienīgā ātrā saite ar bērniem, kaimiņu, sociālo darbinieku vai mediķiem. Ja cilvēkam pēkšņi kļūst slikti, kritiskas var būt nevis stundas, bet minūtes. Cilvēkam ar sirds slimību, diabētu vai citu hronisku saslimšanu dažkārt palīdzība nepieciešama nevis pēc pāris stundām, bet tūlīt. Vienotais ārkārtas palīdzības numurs 112 ir paredzēts situācijām, kad apdraudēta dzīvība vai veselība, taču, ja konkrētajā vietā mobilais tīkls vispār nav pieejams, mobilais telefons vienkārši nevar nodrošināt sakaru kanālu”.
Hroniski slimiem cilvēkiem problēmas var summēties. Pazūd elektrība, līdz ar to var nedarboties mājās lietojamas medicīniskās ierīces vai zāļu dzesēšanai nepieciešams ledusskapis; vienlaikus pazūd internets un telefons, tādēļ ir grūtāk saņemt palīdzību vai noskaidrot, kur darbojas tuvākā aptieka. Vētras laikā daudzviet nedarbojās arī veikali, bankomāti un elektroniskie maksājumi. Pat atsevišķām slimnīcām nācās pāriet uz rezerves elektroapgādi.
LSKA uzskata, ka steidzami nepieciešams noteikt mobilajiem operatoriem prasību par minimālā noturības līmeņa noteikšanu sakaru infrastruktūrai. Krīzes režīmā būtu jādarbojas arī nacionālajai viesabonēšanai. Ja viena operatora tīkls konkrētajā teritorijā nedarbojas, telefons varētu pieslēgties citam operatoram. Daudzos gadījumos tas ļautu saglabāt vismaz minimālus sakarus. Tāpat katrā pašvaldībā nepieciešamas iepriekš noteiktas, iedzīvotājiem iepriekš zināmas vietas, kur cilvēki krīzes laikā var aiziet un kur ir elektrība, iespēja uzlādēt telefonu, saņemt informāciju, ūdeni un nepieciešamības gadījumā sazināties ar palīdzības dienestiem,” LSKA viedokli pauž Lilita Kalnāja.
Viņa norāda arī uz problēmām ar elektroapgādi un to, ka vētras postījumi dažviet nebija novērsti pat nedēļas laikā un bija viensētas, kurām nedēļu nācās dzīvot tumsā, bez ledusskapja un iespējām uzlādēt tālruni. “Dabas stihiju ne valdība, ne operatīvie dienesti novērst nevar, toties viņiem jāspēj sakārtot elektroenerģijas pārvades sistēmu tā, lai uz vadiem nokritis koks XXI gadsimtā nenolemtu cilvēkus nedēļu dzīvot bez elektrības, ūdens, sakariem un medicīniskās palīdzības pieejamības”.
Materiāls “LSKA: 72 stundu gatavība jāprasa arī no mobilajiem operatoriem un elektroapgādes” ir sagatavots ar Sabiedrības integrācijas fonda finansiālu atbalstu no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par materiāla saturu atbild Biedrība “Latvijas Senioru kopienu apvienība”
