Joahims Meierhofs ir ne tikai viens no labākajiem vācu mūsdienu teātra aktieriem, bet pēdējo gadu laikā iemantojis arī ļoti veiksmīga rakstnieka reputāciju. Viņa grāmatas jau ilgu laiku ir grāmatnīcu bestselleru plauktos. Tās pārsteidz ar viedi sirsnīgiem un gudri asprātīgiem dzīves novērojumiem, kas ļauj paskatīties uz pasauli no pilnīgi jauna skatu punkta. Savā pēdējā grāmatā viņš apraksta savu ceļojumu pie mammas. Gan tiešā, gan pārnestā nozīmē. Otra galvenā tēma grāmatā un arī izrādē – aktiera profesijas neredzamā puse. Gan traģiskā, gan komiskā. Ir grūti vai gandrīz pat neiespējami piedzīvot pārsteigumu mūsdienu mākslā. Joahimam Meierhofam to ir izdevies sagādāt.
Šī bija īpaša diena – gan mākslai, gan sirdij. Rīgas Jaunajā teātrī skatījāmies Alvja Hermaņa izrādi “Kritiens augšup”, kuras centrā ir cilvēks – aktieris un māte.
Taču šoreiz mātes tēls ieguva arī ļoti personīgu, dzīvu formu – uz skatuves bija redzamas mūsu senioru fotogrāfijas. Sievietes, kuras dzīvē piedzīvojušas daudz, kuras mīlējušas, audzinājušas, strādājušas, rūpējušās. Katra no viņām – īstā māte, ar savu dzīves gudrību, skaistumu un pieredzi.
Mums, Kuldīgas Senioru skolas pārstāvēm, šī bija īpaša dāvana – būt daļai no izrādes, kas runā par pašu dzīves būtību. Uz skatuves – tikai aktieris, bez dekorācijām, bez tehnoloģijām, bez maskām.
Tikai cilvēks un viņa stāsts par māti. Un blakus – mūsu fotogrāfijas, mūsu sejas, mūsu dzīves atspulgi. Izrāde nav par attiecībām šaurā nozīmē – tā ir par Māti kā pasaules sākumu, par Māti kā dzīves spēka un maiguma simbolu, par Kosmisko māti, kas mīt ikvienā cilvēkā. Kaut arī skatuve bija tukša, tā šķita pilna ar dzīvi, gaismu un klātbūtni.
Aktieru spēle – dziļa, patiesa, aizkustinoša. Gundars Āboliņš, Vilis Daudziņš, Kaspars Znotiņš, Andris Keišs, Jānis Skutelis, Ritvars Logins, Gerds Lapoška, Kristīne Krūze viņi visi radīja sajūtu, ka māte ir klāt. Ne tikai uz skatuves, bet arī katra skatītāja sirdī. Izrāde lika domāt par to, cik spēcīga un daudzslāņaina ir vārda “māte” nozīme –cilvēciska, garīga, kosmiska. Un kā šis spēks turpina mūs vest uz priekšu – arī tad, kad mātes vairs nav blakus.
Mēs jūtamies pateicīgas un pagodinātas, ka varējām būt šīs izrādes daļa. Mūsu fotogrāfijas – kā klusa klātbūtne, kā cieņas un mīlestības apliecinājums. Tā bija mākslas un dzīves satikšanās – ļoti personiska, ļoti īsta.
Šī diena atgādināja, ka māksla var ne tikai izklaidēt, bet arī savienot cilvēkus, laikus un paaudzes. Un ka “kritiens augšup” patiesībā nozīmē – pacelšanos garā.
