Mantiskās intereses ir ļoti spēcīgs cilvēka gribu un rīcību ietekmējošs faktors, kas mudina izrādīt iniciatīvu, meklēt efektīvākos risinājumus, veicina attīstību un labklājību, šīs intereses ir bijušas un joprojām ir aktuālas visu cilvēka aktīvās dzīves laiku un ietekmē viņa vēlmi paust savu gribu, lai noteiktu mantas likteni.
Sabiedrības integrācijas fonda
Programmā „NVO fonds”
Biedrība „LATVIJAS SENIORU KOPIENU APVIENĪBA” īsteno mikro projektu „Latvijas seniors – aktīvs, zinošs un atvērts sadarbībai”, kura viens no mērķiem ir – senioru interešu aizstāvēšana.
Mērķa sasniegšanai mikro projektā ir izvirzīti vairāki uzdevumi: gan tematisku semināru (lekciju) organizēšana lai veicinātu komunikāciju, apzinātu problēmas, kas skar seniorus, gan senioru konsultēšana lai sniegtu informāciju un rosinātu diskusijas.
Projekta „Latvijas seniors – aktīvs, zinošs un atvērts sadarbībai” īstenotāji biedrība „LATVIJAS SENIORU KOPIENU APVIENĪBA” situācijā, kas ir trauksmaina visiem, bet it īpaši senioriem, un saistīta ar bailēm par savu un tuvinieku veselību, saskaras ar senioru jautājumiem par testamenta rakstīšanu vai nerakstīšanu, par savu mantisko labumu nodošanu mazbērniem, par iespēju ar savu mantu atlīdzināt kādam par dzīves laikā sniegto palīdzību, par to, kas notiks, ja nav mantinieku vai bērni nevēlas neko mantot.
Ir zināms tiesībzinātnieka D.Meiera viedoklis, ka brīdī, „kad izbeidzas personas civiltiesiskā darbība un izvirzās jautājums par šīs personas mantas likteni, jāsāk darboties mantojuma tiesību normām, kas nosaka to tiesisko attiecību likteni, kas pārdzīvojušas mirušo, norādot to personu loku, kurām ir tiesības iestāties šajās attiecībās”. Šajā brīdī ir būtiski zināt vai mantojuma atstājējs ir izteicis savu gribu testamentā, vai paļāvies uz likumā noteikto mantošanas kārtību.
Latvijā katru gadu pie notāra tiek taisīti apmēram 3000 testamenti. 80% gadījumu aizgājēja tuvinieki nav apmierināti vai ir pārsteigti par testamenta saturu. Taisot testamentu, jāņem vērā, ka bērniem un laulātajam, bet, ja bērnu nav – vecākiem, ja viņi mantojuma atstājēja nāves brīdī ir vēl dzīvi, ir tiesības izprasīt neatņemamo daļu no testamentārajiem mantiniekiem. Neatņemamā daļa ir puse (1/2) no tās mantojuma daļas vērtības, kādu neatņemamās daļas tiesīgais mantotu pēc likuma, ja testamenta nebūtu. Šo daļu noteic pēc tā mantas sastāva un vērtības, kāds bijis testatora nāves dienā.
Likums paredz divus testamentu veidus – publisku testamentu un privātu testamentu. Publiski testamenti tiek taisīti pie notāra un glabājas pie notāra, savukārt privātu testamentu cilvēkam jāraksta pašrocīgi, jāparaksta norādot testamenta sastādīšanas datumu un jāglabā tā, lai testaments tiktu atrasts un izpildīts.
Publisks testaments nozīmē to, ka fakts par testamentu, kas taisīts pie notāra, tiek iekļauts Testamentu reģistrā. Šajā reģistrā esošie testamenti ir pieejami ne tikai notāriem Latvijā, bet arī citās Eiropas valstīs praktizējošiem notāriem. Gluži tāpat, Latvijas notāriem ir iespēja iegūt informāciju par citā Eiropas valstī taisītu testamentu. Tas ir īpaši būtiski mūsdienās, kad tik daudz cilvēku no Latvijas ilgstoši vai pastāvīgi devušies darba un dzīves gaitās ārzemēs. Tādejādi testatora griba taps zināma jebkurā gadījumā. Arī tad, ja pie notāra taisītā testamenta novēlējums kādam no mantiniekiem nebūtu pieņemams un viņš būtu gribējis to no citiem mantiniekiem noslēpt.
Privāts testaments to nodrošināt nevar. Privāta testamenta gadījumā pastāv ievērojams risks, ka testaments pilnībā vai daļēji var nestāties spēkā, jo tā saturs neatbilst likuma prasībām galvenokārt attiecībā uz mantojuma masu, testamentā iekļautajiem legātiem, neatņemamo daļu u.c. jautājumiem, kas mantojuma atstājējam nav bijuši skaidri.
Tikai pats testators izlemj kāds testaments gan formas, gan satura ziņā viņam ir nepieciešams, ņemot vērā, ka testamenta spēkā stāšanās nenovēršamību var nodrošināt pēc satura iespējami saprotamāks un izpildāmāks testaments, bet formas izvēle nosaka iespēju mantojuma lietas vešanas ietvaros gūt pilnīgu pārliecību par testatora patiesās gribas atbilstību testamentā izteiktajai gribai.
Tā kā atbilstoši ētikas un tiesību normām notāra profesionalitāti raksturo nesavtība, neitralitāte, diskrētums, pašaizliedzība, piesardzība un uzmanība, pienākums informēt klientu par precīzu taisītā akta piemērojamību, kas it īpaši ir realizējami mantošanas jautājumu risināšanas sakarā, tad sastādot testamentu, kā notariālo aktu, t.i., realizējot savu gribu testamenta formas izvēlē, testators var paļauties uz to, ka testamenta spēkā stāšanās būs nenovēršama un to neietekmēs likuma prasību neievērošana attiecībā uz testamenta formu un saturu.
Pirms sastādīt notariālo aktu, notārs var informēt testatoru arī par privāta testamenta sastādīšanas iespējām un tiesiskajām sekām, jo testators uzticot notāram savu problēmu, sagaida no notāra šo konsultatīvo darbību, kuras gaitā notārs uzklausot pausto testatora gribu, skaidro viņam darījuma tiesiskās sekas, nosacījumus, kas attiecīgi ir jāievēro, lai tiktu sasniegts paredzētais tiesiskais mērķis. Protams, šo konsultatīvo darbību ir iespējams veikt tikai tad, ja testatora sniegtā informācija ir patiesa, pilnīga un adekvāti atspoguļo situāciju un vēlmes arī attiecībā uz legāta ietveršanu testamentā.
Notariālā akta izraksts publiska testamenta gadījumā ir dokuments, kas apliecina testatora pēdējo gribu, tā forma un saturs atbilst Civillikuma prasībām un izteikt šaubas par publiska testamenta īstumu nevar, ko nosaka Civillikums 443.pants.
Testaments var tikt sastādīts arī bāriņtiesā. Civillikuma 433.pants pasaka, ka šāds testaments tāpat kā pie notāra sastādītais ir publisks testaments, tomēr jānorāda, ka atšķirīgas ir likuma izvirzītās prasības darbībā, kuras veic notārs vai bāriņtiesas darbinieks, noskaidrojot mantojuma atstājēja gribu un sagatavojot testamenta projektu.
Likums nosaka, ka mantojuma atstājējam bāriņtiesā tiek nolasīts sastādītā testamanta akta projekts un jautāts vai viņš piekrīt visiem akta noteikumiem un vai tāda patiesi ir viņa pēdējā griba. Tā kā likums nenosaka, ka bāriņtiesa sniedz konsultācijas izdarot apliecinājumus, tad arī informāciju par testamenta satura veidošanu mantojuma atstājējs bāriņtiesā nesaņem. Tāpēc nevar apgalvot, ka tiek noskaidrota mantojuma atstājēja patiesā griba, un izteikta testamentā, kura saturs gan atbilst likuma prasībām, bet var izrādīties neatbilstošs mantojuma atstājēja patiesajai gribai.
Līdz ar to ir vērojama tendence, ka bāriņtiesās apliecinātie testamenti satur tikai norādes par visas mantas novēlēšanu vienam vai diviem mantiniekiem, gadījumos, kad mantojuma atstājējam nav likumisko mantinieku.
Tiesu prakse rāda, ka tieši privātie testamenti visbiežāk tiek apstrīdēti sakarā ar to satura neatbilstību likuma prasībām, kā arī sakarā ar iespējamiem testatora gribas defektiem. Kā vienu no iemesliem šādai situācijai jāmin apstākli, ka mantojuma atstājējam trūkst informācijas par to, vai un kā pareizi sastādīt testamentu, par ko liecina Latvijas zvērinātu notāru padomei uzdotie jautājumi, kā arī pašvaldību sociālo dienestu darbinieku sniegtā informācija.
Nereti iemesls testamenta rakstīšanai ir sarežģītās attiecības ģimenes locekļu starpā, kur saskaras psiholoģiskie un juridiskie aspekti. Tāpēc īpaši svarīgi ir saprast kā veidot testamenta saturu, lai tiesiski risinātu gan mantiskus, gan nemantiskus jautājumus, kā savlaicīgi nodrošināt testamenta spēkā stāšanos, kā rūpēties par mantojuma saglabāšanu.
No visiem juridiskiem aktiem, testaments uzskatāms par tādu, kur ārējai formai piemīt sevišķi liela nozīme. Šo īpašo nozīmi nosaka fakts, ka testatora pēdējā griba kļūst juridiski nozīmīga tikai pēc paša gribas izteicēja nāves. Tad, kad pats testators vairs nevar ne grozīt, ne atcelt, ne citā formā izteikt sastādīto testamentu, kas pauž viņa gribu, ja iestājies aicinājums mantot. Ņemot vērā šo apstākli, testatoram ir liela atbildība attiecībā gan pret atstāto mantojumu, gan mantot aicinātajiem, lai testamentā izteiktā griba tiktu realizēta, ko nenoliedzami nosaka gan testamenta saturs, gan primāri – izvēlētā testamenta forma.
Civillikums nevienā pantā vienkopus nenosauc testamenta saturiskos elementus. Pēc to jautājumu klāsta, kas regulēti Civillikuma Mantojuma tiesību daļas otrās nodaļas sestajā un turpmākajās apakšnodaļās, mantojuma atstājējam ir jāizšķiras par testamentā ietveramo jautājumu loku.
Var teikt, ka testamenta saturu veidojošie elementi ir:
mantojums,
mantojuma atstājēja iecelts mantinieks (mantinieki),
mantojuma atstājēja atstumts neatņemamās daļas tiesīgais mantinieks,
substitūts – persona, kas iecelta par mantinieku gadījumam, ja nevar vai negrib mantot ar testamentu ieceltais mantinieks,
pēcmantinieks – persona, kas iecelta par mantinieku mantojumam vai kādai tā daļai, kuru manto ar testamentu iecelts mantinieks, un kuram testamentā uzlikts pienākums mantojumu vai mantojuma daļu nodot tālāk citai personai – pēcmantiniekam,
novēlējums labdarīgiem mērķiem,
legāts – ar testamentu novēlēts atsevišķs mantojuma priekšmets,
nosacījumi un citi pēdējās gribas aprobežojumi,
norādījumi attiecībā uz testamenta izpildīšanu.
Testamenta saturu var veidot gan viens, gan vairāki, gan visi elementi. Tomēr testamenta konstrukcijai kopumā jāatbilst mantojuma atstājēja patiesajai gribai, testaments nedrīkst saturēt pretrunīgus, neizpildāmus, pretlikumīgus rīkojumus.
Civillikuma 463.pants akcentē galveno likumdevēja prasību, proti, testamenta saturam jāizteic mantojuma atstājēja patiesā griba.
Tiesu un notāru prakse norāda uz to, ka jo mantojuma atstājēja rīcībā ir precīzāka informācija par viņa iespējām noteikt mantojuma likteni, mantinieku loku un mantošanas procesu, jo precīzāk testamenta saturs izteiks mantojuma atstājēja patieso gribu. Turpretī gadījumos, kad mantojuma atstājējam šādas informācijas nav un publiska testamenta sastādīšanas laikā viņš neizmanto iespēju saņemt notāra skaidrojumu, jo neinformē notāru par mantojuma masu, ieinteresēto personu loku, iepriekš sastādītajiem testamentiem un citiem objektīviem un subjektīviem faktoriem, kas var ietekmēt testamenta spēkā stāšanos, testaments var izrādīties pārāk kompakts vai arī pārāk izvērsts un tā īstenošana faktiski neatbilst testatora patiesajai gribai.
Atstumšana no mantojuma viennozīmīgi uzskatāma par mantojuma atstājēja aktīvu gribas izteikuma aktu. Šajā gadījumā mantojuma atstājējs vēlas konkrētu tiesisku seku iestāšanos. Tāpēc viņam būtu jāizvēlas tāda testamenta forma, kas nodrošina viņa izteiktās gribas pilnīgu īstenošanu. Tikpat būtiski mantojuma atstājējam ir precīzi nosaukt tos iemeslus, kas pamato neatraidāmās daļas tiesīgā mantinieka (bērni, laulātais) atstumšanu no mantojuma. Neatņemamās daļas tiesīgos var atstumt no neatņemamās daļas vienīgi pēc Civillikuma 427., 428. un 431. pantā paredzētiem, testamentā norādītiem un patiesībai atbilstošiem iemesliem. Mantojuma atstājējam jāņem vērā, ka neatņemamās daļas tiesīgais var apstrīdēt atstumšanas pamatotību pēc mantojuma atklāšanās, iesniedzot prasību tiesā.
Mantojuma lietā iespējams izdalīt divas galvenās ieinteresētās puses – mantojuma atstājēju un mantinieku. Lai mantojuma lietā izvairītos no nepatīkamiem pārsteigumiem, svarīgi būt pietiekami informētiem, gan atstājot mantojumu, gan to saņemot.
Lai uzsāktu mantojuma lietu sakarā ar tuvinieka nāvi jebkurā gadījumā – ir vai nav atstāts testaments, ir jāzina, ka jāvēršas pie zvērināta notāra 1 gada laikā pēc tuvinieka nāves. Vēlams vērsties pie tā zvērinātā notāra, kas praktizē apgabaltiesas darbības teritorijā (Rīgas, Kurzemes, Zemgales, Vidzemes vai Latgales apgabaltiesas), kur bija mantojuma atstājēja pēdējā deklarētā dzīvesvieta. Zvērināts notārs izskaidros situāciju, sniedzot konsultāciju un uzsāks mantojuma lietu.
Pēc sarunas ar notāru, kurā notārs noskaidros personas gribu mantot, izskaidrojot tiesiskās sekas, sagatavo un paraksta mantošanas iesniegumu vai atteikumu no mantojuma.
Par mantojuma atklāšanās dienu uzskata dienu, kad iestājusies mantojuma atstājēja nāve. Līdz ar to mantojuma lietu pie notāra var uzsākt jau tūlīt pēc tam, kad saņemta miršanas apliecība. Mantojuma lietas uzsākšana ieteicama 1 gada laikā pēc mantojuma atstājēja nāves. Pie notāra noskaidrosies, vai mirušais savu pēdējo gribu ir noformējis testamentā, mantojuma līgumā vai arī mantos likumiskie mantinieki.
Mantojuma lietā būs nepieciešams sagatavot iesniegšanai notāram likumā noteiktos dokumentus - tuvinieka miršanas apliecību, privāto testamentu, ja mirušais tādu ir atstājis, publisko testamentu, ja mirušais tādu ir sastādījis (pieejams notāram Publisko testamentu reģistrā), laulības apliecību (ja mantinieks ir mirušā laulātais) vai dzimšanas apliecību (ja mantinieks ir mirušā bērns). Ja dzimtais uzvārds ir mainīts, būs nepieciešama laulības apliecība vai uzvārda maiņas apliecība. Ja uzvārds mainīts vairākkārt, būs nepieciešami visi dzimtsarakstu dokumenti, lai pierādītu, ka persona, kas piesakās uz mantojumu, ir tā pati, kas norādīta tās dzimšanas apliecībā. Ja kāds no civilstāvokļa akta reģistrācijas ierakstiem vispār nav saglabājies vai nav pieejams Latvijā, juridisko radniecības faktu var konstatēt tiesā. Mantojuma lietā nepieciešamo dokumentu sagādāšanu var uzticēt arī zvērinātam notāram.
Ja nepieciešama atkārtotas miršanas, laulības vai dzimšanas apliecības saņemšana, portālā Latvija.lv varat izmantot e-pakalpojumus:
Atkārtotas miršanas apliecības vai izziņas no miršanas reģistra pieprasīšana,
Atkārtotas laulības apliecības vai izziņas no laulības reģistra pieprasīšana,
Atkārtotas dzimšanas apliecības vai izziņas no dzimšanas reģistra pieprasīšana.
Notāram ir jāiesniedz arī mantojamās mantas saraksts un novērtējums. Piemēram, ja mantojumā atstāti uzkrājumi bankas kontā (bankas šādas ziņas sniedz tikai zvērinātam notāram), transportlīdzekļi un cits kustamais īpašums. Reģistrētas kustamas mantas novērtēšanai, kā arī, ja mantojamās mantas sastāvā ir individuālā komersanta uzņēmums, individuālais uzņēmums, zemnieka vai zvejnieka saimniecība, var vērsties pie sertificēta vērtētāja.
Ja mantojamās mantas sastāvā ir nekustamais īpašums, mantojuma lietai pievieno Valsts zemes dienesta (VZD) izsniegtu Kadastra informāciju par nekustamā īpašuma piederību un sastāvu. Par informācijas izsniegšanu ir jāmaksā valsts nodeva. Lai uzzinātu, kādi nekustamie īpašumi Kadastrā ir reģistrēti uz mantojuma atstājēja (mirušās personas) vārda, no VZD var pieprasīt Kadastra informāciju mantojuma lietai (maksas pakalpojums). Šo informāciju var iesniegt notāram vai arī notārs to var pats pieprasīt un saņemt no VZD.
Mantojuma lietas uzsākšanai notārs sastādīs mantošanas iesniegumu. Notārs pārliecināsies Mantojumu reģistrā, vai mantojuma lietu, pēc kāda cita mantojuma pretendenta iesnieguma, jau nav uzsācis cits notārs. Ja mantojuma lieta jau būs uzsākta, tad notārs mantošanas iesniegumu kopā ar dokumentiem nosūtīs mantojuma lietu uzsākušajam zvērinātam notāram un paziņos par to Jums. Notārs arī pārliecināsies Testamentu reģistrā, vai tajā ir reģistrēts mantojuma atstājēja testaments vai mantojuma līgums.
Pēc mirušās personas datiem Mantojumu reģistrā vara noskaidrot, vai ir uzsākta mantojuma lieta. Mantojumu reģistrs ir publisks reģistrs, kuru ved Latvijas Zvērinātu notāru padome. Ziņas no reģistra šobrīd var saņemt elektroniski vai klātienē, vēršoties Padomē. Ar Padomi iespējams sazināties portālā www.latvijasnotars.lv, izmantojot e-adresi, pa tālruni +371 24202100 vai e-pastu: Šī e-pasta adrese ir aizsargāta no mēstuļu robotiem. Pārlūkprogrammai ir jābūt ieslēgtam JavaScript atbalstam, lai varētu to apskatīt..
Par mantojuma izsludināšanu zvērināts notārs paziņo visām viņam zināmajām uz mantojumu ieinteresētajām personām. Tomēr jāņem vērā, ka notārs mantiniekus nemeklēs. Sludinājumā oficiālajā izdevumā “Latvijas Vēstnesis“, zvērināts notārs uzaicina pieteikties visus tos, kuriem ir kādas tiesības uz mantojumu, nosakot pieteikšanās termiņu ne mazāku par trīs mēnešiem. Ja mantinieku loks ir neskaidrs, notārs var noteikt garāku termiņu. Jāņem vērā, ka notārs visiem zināmajiem mantiniekiem (tiem, kurus mantošanas iesnieguma iesniedzējs būs norādījis iesniegumā) uz deklarētās dzīvesvietas adresi sūta paziņojumus par mantojuma atklāšanās izsludināšanu un sludinājuma saturu. Tādēļ potenciālajiem mantiniekiem ir lietderīgi apdomāt, vai ziņa deklarētajā adresē viņus sasniegs.
Dzīvē var būt situācijas, kad tuvinieki savā starpā nekontaktējas vai arī kaut kādu iemeslu dēļ to dara reti. Tādā situācijā nevar zināt, vai kāds no tuviniekiem nav miris, un vai viņš nav atstājis testamentu. Tāpēc nepieciešams pārbaudīt, vai nav reģistrēti dati par kādas personas nāvi, ko var pārbaudīt Iedzīvotāju reģistrā, ja zina konkrētā tuvinieka personas kodu, portālā Latvija.lv var izmantot bezmaksas e-pakalpojumu. Pārbaude, vai persona ir iekļauta Iedzīvotāju reģistrā un vai nav ziņu par personas nāvi. Portālā Latvija.lv, izmantojot bezmaksas e-pakalpojumu Mani dati Iedzīvotāju reģistrā, var uzzināt savu vecāku, laulātā un bērnu personas kodus.
Pēc mantojuma lietas uzsākšanas mantiniekiem jāizlemj, vai pieņemt vai atraidīt mantojumu. Mantojuma pieņemšana nav obligāta. Atraidīt mantojumu nevar vienīgi līgumiskais mantinieks, kurš ar mantojuma atstājēju noslēdzis mantojuma līgumu, izņemot, ja līgumā nav pielīgta šāda tiesība. Mantojumu var pieņemt vai atraidīt zvērināta notāra noteiktajā termiņā vai, ja šāds termiņš nav noteikts, gada laikā no ziņu saņemšanas par mantojuma atklāšanos, vēršoties pie zvērināta notāra.
Par to, vai mantojuma atklāšanās ir izsludināta un zvērināts notārs noteicis mantojuma pieņemšanas termiņu, var uzzināt Mantojumu reģistrā vai oficiālajā izdevumā Latvijas Vēstnesis, kurā šie sludinājumi tiek publicēti.
Pirms mantojuma pieņemšanas vai atraidīšanas notārs pēc mantot aicinātā lūguma iepazīstina ar mantojuma lietā norādīto mantu, ieskaitot mantojuma atstājēja saistības. Jāatceras, ka, izsakot gribu pieņemt mantojumu, mantiniekam vairs nebūs tiesību no tās atteikties. Tāpēc pirms iesnieguma parakstīšanas būtu vēlams izpētīt mantojuma masas sastāvu un vēlreiz pārliecināties par vēlmi to pieņemt.
Ja izlemts pieņemt mantojumu, tad notāram jāiesniedz iesniegums par mantojuma pieņemšanu. Atraidīt mantojumu var gan iesniedzot notāram par to iesniegumu, gan arī klusējot – neatsaucoties uz aicinājumu mantot. Gribas izteikumu pieņemt vai atraidīt mantojumu (mantošanas iesniegumu) zvērināts notārs noformē kā notariālu aktu.
Ja mantinieks ir nepilngadīgs, līdz viņa pilngadības sasniegšanai mantojumu pārvalda viņa aizgādņi, piemēram, vecāki. Ja nepilngadīgajam mantiniekam nav vecāku, tad bāriņtiesa ieceļ viņam aizbildņus, kuriem uzliek arī mantojuma aizgādņa pienākumus. Aizgādņus izrauga mantojuma lietā ieinteresētās personas un apstiprina bāriņtiesa. Aizgādņi mantojuma pārvaldībā un pārstāvēšanā rīkojas patstāvīgi un mantojuma vārdā. Visu svarīgāko lēmumu pieņemšanā aizgādņiem jālūdz bāriņtiesas norādījumi.
Pieņemot mantojumu, tiek pieņemti arī mantojuma atstājēja iespējamie parādi un saistības. Pēc mantojuma lietas atklāšanās kreditoriem ir tiesības pieprasīt mantojuma atstājēja parādu samaksu. Ja mantojuma atklāšanās ir izsludināta oficiālajā izdevumā “Latvijas Vēstnesis”, tad kreditoriem prasījumi jāpiesaka izsludinātajā termiņā. Ja izsludinātajā termiņā prasījums pieteikts netiek, tas tiek dzēsts. Ja ir izteikta griba pieņemt mantojumu, notārs pēc noteiktā mantojuma pieņemšanas termiņa izdod mantojuma apliecību.
Ja pēc mantojuma atstājēja nāves un publikācijas par mantojuma atklāšanos mantinieki likumiskā termiņā nebūs ieradušies pie notāra vai nebūs pierādījuši savas mantojuma tiesības, tad manta piekritīs (piederēs) valstij. Valsts ieņēmumu dienests (VID) uzskaita valstij piekritīgo mantu, nodrošina kontroli par tās novērtēšanu, realizāciju, nodošanu bez maksas, iznīcināšanu un ieņēmumu iemaksu valsts budžetā.
Ja mantojuma sastāvā ir nekustamais īpašums, tad īpašumtiesības ir jānostiprina zemesgrāmatā. Ja īpašumam ir vairāki mantinieki vai tiek mantoti vairāki īpašumi, tad mantinieki var noslēgt mantojuma sadales līgumu. Ja šāda līguma slēgšana nav nepieciešama, tad notārs var elektroniski nosūtīt mantojuma apliecību Valsts vienotajai datorizētajai zemesgrāmatai, lai Zemesgrāmatā ierakstītu mantinieku īpašuma tiesības.
Ja mantojuma sastāvā ir kustamais īpašums, tad ar mantojuma apliecību jādodas uz atbilstošo iestādi, piemēram, uz banku saņemt naudas līdzekļus vai uz Ceļu satiksmes drošības direkciju (CSDD) pārreģistrēt transportlīdzekli.
Ja mantojuma sastāvā ir sabiedrības ar ierobežotu atbildību kapitāla daļas, tad jāiesniedz attiecīgs paziņojums, pievienojot mantojuma apliecību, attiecīgās sabiedrības ar ierobežotu atbildību valdei. Gadījumā, ja sabiedrībai ar ierobežotu atbildību nav valdes vai tā atsaka ierakstu izdarīšanu dalībnieku reģistra nodalījumā, tad paziņojums jāiesniedz komercreģistra iestādei (Uzņēmumu reģistram).
Ja mantojuma sastāvā ir individuālais uzņēmums, zemnieku vai zvejnieku saimniecību, tad Latvijas Republikas Uzņēmumu reģistrā jāiesniedz pieteikums par individuālā uzņēmuma, zemnieku vai zvejnieku saimniecības īpašnieka maiņu, pievienojot mantojuma apliecību.
Mantošanas izmaksas ir atkarīgas no radniecības pakāpes. Piemēram, laulātajiem un ar mantojuma atstājēju kopā dzīvojošajiem pirmās, otrās un trešās šķiras mantiniekiem notāra atlīdzības takse ir vismazākā. Nepilngadīgajiem, ja tie manto no saviem vecākiem, takse ir samazināta vēl par 50%. Pārējiem mantiniekiem takses ir lielākas atkarībā no viņu šķiras. Jo lielāka ir mantojuma vērtība, jo lielākas būs izmaksas. Zvērinātu notāru atlīdzību nosaka Ministru kabineta 2013. gada 3. septembra noteikumi Nr. 737 “Noteikumi par zvērinātu notāru atlīdzības taksēm un to noteikšanas kārtību”. Ja mantots tiek nekustamais īpašums, par to ir jāmaksā valsts nodeva. Nodevas apmērs, līdzīgi kā notāra amata atlīdzības taksu gadījumā, ir atkarīgs no mantinieka šķiras un no tā, vai viņš dzīvoja kopā ar mantojuma atstājēju. Kopā dzīvošanas faktu konstatē saskaņā ar deklarētajām dzīves vietām. Šādas valsts nodevas apmēru nosaka Ministru kabineta 2009. gada 27. oktobra noteikumi Nr. 1250 “Noteikumi par valsts nodevu par īpašuma tiesību un ķīlas tiesību nostiprināšanu zemesgrāmatā”.
Pensiju 2. līmeņa dalībniekiem ir tiesības novēlēt kādam citam savu pensiju 2. līmenī uzkrāto kapitālu. Arī šeit pastāv divas iespējas: izvēle nodot mantojumā Civillikumā noteiktajā kārtībā un izvēle pievienot citas personas pensiju 2. līmeņa kapitālam ir divas pilnībā atšķirīgas izvēles. Izvēle pievienot citas personas pensiju 2. līmeņa kapitālam nav saistāma ar mantošanu Civillikuma kontekstā.
Ja ir zināma viena konkrēta persona, kurai cilvēks vēlas atstāt tikai savu pensijas uzkrājumu (bet ne visu pārējo savu mantu un īpašumus), tad ir jāizdara izvēle nevis par labu mantošanai, bet norādot VSAA reģistrā konkrēto cilvēku.
Ja izdarīta izvēle par uzkrātā kapitāla atstāšanu mantošanā, tad reģistrā konkrētas personas nav jānorāda. Tiem, kam uz mantojuma atstājēja nāves brīdi būs tiesības uz viņa mantojumu (uz visu mantu, arī šo konkrēto uzkrājumu), būs jāvēršas pie zvērināta notāra mantojuma lietas kārtošanai.
Ja cilvēks vēlas novēlēt savu mantojumu (ne tikai pensijas uzkrājumu) konkrētām personām, kas nav likumiskie mantinieki, tad jāsastāda testaments. Lai mantojumu saņemtu likumiskie mantinieki (laulātais un bērni), tad nav jādara nekas, jo viņi mantos tāpat un pensiju 2. līmenī uzkrātais kapitāls tiks iekļauts kopējā mantojuma masā.
Mantiskās intereses ir ļoti spēcīgs cilvēka gribu un rīcību ietekmējošs faktors, kas mudina izrādīt iniciatīvu, meklēt efektīvākos risinājumus, veicina attīstību un labklājību, šīs intereses ir bijušas un joprojām ir aktuālas visu cilvēka aktīvās dzīves laiku un ietekmē viņa vēlmi paust savu gribu, lai noteiktu mantas likteni.
Sabiedrības integrācijas fonds
Programmā „NVO fonds”
Projektā „Latvijas seniors – aktīvs, zinošs un atvērts sadarbībai”, kas tiek īstenots no 2021. gada 1. janvāra līdz 2021.gada 20. novembrim.
Finansējuma līgums SIF Nr. 2021.LV/NVOF/MIC/059
Pasākumu finansiāli atbalsta Sabiedrības integrācijas fonds no Kultūras ministrijas piešķirtajiem Latvijas valsts budžeta līdzekļiem.
