Seniors un īpašums

 

 

Latvijā līdzīgi kā citās ES valstīs salīdzinoši liels skaits nekustamā īpašuma

 (dzīvojamās ēkas, zemes platības pilsētās un laukos, dzīvokļu īpašumi, 

meži, degradētas teritorijas, grausti) 

atrodas senioru īpašumā.



Biedrība „LATVIJAS SENIORU KOPIENU APVIENĪBA”  īsteno mikro projektu „Latvijas seniors – aktīvs, zinošs un atvērts sadarbībai”, kura viens no mērķiem ir  – senioru interešu aizstāvēšana. 

Mērķa sasniegšanai mikro projektā ir izvirzīti vairāki uzdevumi: gan tematisku semināru (lekciju) organizēšana lai veicinātu komunikāciju, apzinātu problēmas, kas skar seniorus, gan senioru konsultēšana lai sniegtu informāciju un rosinātu diskusijas.   

 

Projekta „Latvijas seniors – aktīvs, zinošs un atvērts sadarbībai” īstenotāji biedrība „LATVIJAS SENIORU KOPIENU APVIENĪBA” atzīst, ka Latvijā līdzīgi kā citās ES valstīs salīdzinoši liels skaits nekustamā īpašuma (dzīvojamās ēkas, zemes platības pilsētās un laukos, dzīvokļu īpašumi, meži, degradētas teritorijas, grausti) atrodas senioru īpašumā. Saistībā ar lauksaimniecības attīstību EK ir norādījusi, ka dalībvalstu uzdevums būtu iekļaut lauksaimniecības politikā rīkus, kas palīdzētu senioriem izlemt par labu jaunu lauksaimnieku iesaistīšanai lauksaimniecības nekustamo īpašumu iegūšanā, lauksaimniecības kooperācijas attīstīšanā. Tas nozīmē, ka EK akcentē paaudžu sadarbības nepieciešamību nekustamo īpašumu uzturēšanas un pārvaldīšanas aspektā. 

Šāda nepieciešamība ir aktuāla arī Latvijā kopš denacionalizācijas procesa beigšanās, jo jau 20 gadus dažādu ekonomisku jautājumu kontekstā, bet it īpaši kopš ieviests Nekustamā īpašuma nodoklis, valsts nav spējusi konceptuāli risināt jautājumu attiecībā uz senioriem kā nekustamā īpašuma īpašniekiem un kopīpašniekiem, sniedzot atbalstu īpašuma uzturēšanā, sargājot no krāpniecības, piedāvājot apmaksātus juristu pakalpojumus, aicinot un skaidrojot nekustamā īpašuma konsolidācijas jautājumus. 

Var teikt, ka pašlaik seniors ir sava nekustamā īpašuma ķīlnieks, jo seniora izpratne par iespējām izmantot nekustamo īpašumu ienākumu gūšanai ir ļoti pieticīga, savukārt vēlme uzticēties labdariem, tostarp radiniekiem, ir nemainīgi liela. Tas viss veicina situāciju, kad seniors kļūst par galveno nekustamā īpašuma nodokļa maksātāju, kuram nevar piemērot nodokļu atlaides, kuras paredz pašvaldību saistošie noteikumi. Veidojas nodokļu parādi, kuri var novest līdz tiesai un nekustamā īpašuma atņemšanai. 

Mantiskās intereses ir ļoti spēcīgs cilvēka gribu un rīcību ietekmējošs faktors, kas mudina izrādīt iniciatīvu, meklēt efektīvākos risinājumus, veicina attīstību un labklājību,  šīs intereses ir bijušas un joprojām ir aktuālas visu cilvēka aktīvās dzīves laiku un ietekmē viņa vēlmi paust savu gribu, lai noteiktu mantas likteni.

 

Projekta ietvaros biedrībā pēc palīdzības vērsās seniore, kura vēlas noslēgt uztura līgumu, jo viņai pieder nekustamais īpašums, bet nav tuvinieku, kas viņu aprūpētu ikdienā, toties ir labi kaimiņi. Atsaucoties uz konkrēto gadījumu un sniedzot konsultācijas konkrētajai seniorei, LSKA saskata sociālu problēmu „seniors un īpašums”, kas tiek risināta ar juridiskiem līdzekļiem - uztura līgumu. Sociālās problēmas pamats ir ģimene, paaudžu savstarpējās attiecības, dažādā izpratne par mantiskajiem labumiem, vientulība, atstumtība. Juridisko līdzekļu izvēles problēma ir informācijas trūkums par ilgtermiņa sekām, normatīvo aktu demokrātiskums attiecībā uz nekustamā īpašuma atsavinājuma līguma formu. LSKA uzskata, ka nekustamā īpašuma dāvinājuma līgumam un arī uztura līgumam nepieciešama notariālā akta forma, kas nodrošinātu senioru interešu aizstāvību un pasargātu viņus un viņu mantiniekus no krāpniekiem.   

 

Senioriem, kam spēki iet mazumā un nav tuvinieku, kas par viņiem rūpētos, nereti iesaka noslēgt uztura līgumu. Ideja šķiet vilinoša!  Pie zvērinātiem notāriem Latvijā katru gadu tiek noslēgts vidēji 350 uztura līgumu, kuros viena puse nodod otrai naudā vai graudā kādu mantisku vērtību, par ko otra puse tai nodrošina uzturu. Šādu līgumu paredz Civillikums (CL), un uzturs CL izpratnē var būt pārtika, medikamenti, uzkopšana, apkopšana un tamlīdzīgi, tāpat arī kopīgi pavadīts laiks, piemēram, ekskursijas, gadatirgus apmeklējums. Mantiskā vērtība, kas par to tiek nodota uztura devēja rīcībā, visbiežāk ir nekustamais īpašums. Taču te ir vairāki būtiski aspekti, ko mēdz aizmirst vai nenoskaidrot, slēdzot uztura līgumu.

Uztura līgums pēc savas būtības vairāk līdzinās pirkšanas–pārdošanas līgumam, jo šajā gadījumā viena puse otrai atdod savu īpašumu, bet tā apņemas viņu kopt līdz mūža galam. Tās ir saistības uz priekšdienām.

Nereti seniori apsver iespēju slēgt dāvinājuma līgumu par savu nekustamo īpašumu, kas nozīmē, ka dāvinātājs savu īpašumu atdāvina no labas gribas, neprasot par to nekādu atlīdzību, bet apdāvinātais to cienījami pieņem. Šāds līgums pusēm neuzliek nekādas saistības uz priekšdienām. Tā ir kā pateicība par to, kas jau noticis dzīves laikā.

Praksē bieži ir gadījumi, kad uztura līgumā tiek norādīta tikai naudas summa, kuras apmērā uzturs tiek dots, bet netiek precīzi definēts, kas tajā ietilpst. Tas savukārt var agri vai vēlu novest pie nesaskaņām starp abām iesaistītajām pusēm. Nesaskaņas visbiežāk rodas brīdī, kad uztura ņēmēja gaidas attiecībā uz uztura devēja pienākumiem pārsniedz jebkādas formālas vienošanās iespējas, respektīvi, uztura ņēmējs uzskata, ka uzturs nenozīmē tikai mantisku vērtību došanu. Problēmu rada fakts, ka seniori līdzās praktiskām lietām sagaida uzmanību, emocionālu siltumu, sarunas un specifisku vēlmju izpildīšanu, taču uztura devējs tam nav ne emocionāli gatavs, ne arī var to atļauties, laika ziņā, jo uztura devējam ir citas prioritātes – pašam sava ģimene, darbs un attiecības. Sirds siltumu ar līgumu nav iespējams pielīgt. Tāpēc svarīgi ir sākotnēji vienoties par visām abu pušu vēlmēm un iespējām, tostarp izrunāt arī tādas lietas un nianses, kas juridiskā dokumentā nav aprakstāmas.

Tiesu prakse liecina, ka slēdzot uztura līgumu tiek pārprasts uztura līguma personiskais raksturs, kas ir saistīts vienīgi ar uztura ņēmēja personību, bet ne ar uztura devēja personīgu darbību saistību izpildē. Nozīme piešķirama nevis tam, kas dod saistības izpildījumu, bet gan tam, vai izpildījums sasniedzis paredzēto rezultātu. Situācijā, kad uztura ņēmējs minēto nav izpratis, tiek celtas prasības tiesā par uztura līguma atcelšanu, pamatojot to ar apgalvojumu, ka uztura līguma noteikumi neparedz uztura devēja tiesības viņam noteiktos pienākumus deleģēt citām personām, jo uztura ņēmēja griba ir saņemt uzturu tieši no uztura devēja personīgi. Jāņem vērā, ka juridiskajā aspektā nav būtiski vai personai ir stipra vai vāja griba, svarīgi ir tas, kā šī griba ir radusies (brīva griba), un vai iekšējā griba atbilst ārēji izteiktajai. Griba ir psihisks process, tā izskatāma kā kategorija, kurai ir regulējošs raksturs ar apziņas elementiem.

Paužot savu gribu, nekustamā īpašuma īpašniekam būtiski ir apzināties, ka atšķirībā no dāvinājuma līguma, kur neatņemamās daļas tiesīgie (bērni, laulātais) pret apdāvināto var vērst savus prasījumus, uztura līguma gadījumā šāda iespēja nepastāv. Tāpēc cilvēkam, kurš iecerējis atdot savu īpašumu apmaiņā pret uzturu, noslēdzot ar svešu personu uztura līgumu, nopietni jāizvērtē savas attiecības ar ģimenes locekļiem, ja tādi ir, – gadījumā, ja tās pēkšņi uzlabotos, piemēram, ar bērniem, un viņi sāktu izrādīt savas rūpes, mantojuma tiesības uz īpašumu tiem būtu liegtas. Tiesu prakse liecina, ka uztura līguma darbības laikā uztura ņēmēji atceras par saviem mazbērniem un vēlas viņiem ar testamentu novēlēt nekustamo īpašumu, kas nav iespējams. Uztura līgumu nevar apstrīdēt tāpēc, ka uztura ņēmējs pēkšņi salīdzis mieru ar saviem bērniem un nolēmis, ka īpašumam tomēr vajadzētu pāriet bērniem pēc viņa nāves. Īpašums jau ir ārpus mantojuma un vairs nepieder uztura ņēmējam. Apstrīdēt uztura līgumu var tikai tad, ja ir dibināti iemesli, pierādot, ka uztura devējs nav pildījis līguma noteikumus.

Parasti nekustamais īpašums, kas tiek atsavināts saņemot pretī uzturu, ir arī seniora - uztura ņēmēja dzīvesvieta, kurā viņš turpina dzīvot. Šādā gadījumā svarīgi to kā nosacījumu ietvert arī uztura līgumā, kā arī paredzēt, ka uztura devējs bez uztura ņēmēja rakstiskas piekrišanas nav tiesīgs nekustamo īpašumu atsavināt, dāvināt, ieķīlāt vai kā citādi apgrūtināt ar lietu tiesībām. Turklāt šie divi nosacījumi obligāti jānostiprina zemesgrāmatā, lai būtu saistoši trešajām personām. 

Tiesu prakse liecina, ka slēdzot uztura līgumu, īpaši ja nekustamais īpašums sastāv no vairākām ēkām un zemes gabaliem, puses nevienojas par uztura ņēmēja tiesībām lietot konkrētas ēkas un zemes gabalu, kā arī par tiesībām iemitināt telpās bērnus un laulāto. Tiesa ir atzinusi, ka uztura ņēmēja tiesības iemitināt savā apdzīvojamā platībā laulāto un bērnu nevar aprobežot ar uztura devēja gribu. Lai arī pušu starpā nepastāv īres attiecības, tiesa vadās pēc analoģijas ar likuma „Par dzīvojamo telpu īri” normām (Dzīvojamo telpu īres likums spēkā no 01.05.2021.), kas nosaka īrnieka tiesības iemitināt dzīvojamā telpā ģimenes locekļus (laulāto, bērnus), kam izīrētāja piekrišana nav vajadzīga. Tiesa atzīst, ka likumā ir prasīts arī īrnieka pienākums iemitinot savā dzīvojamā telpā ģimenes locekļus, iepriekš par to rakstveidā informēt izīrētāju. 

Būtiski zināt, ka - ja cilvēkam ir noslēgts uztura līgums, viņš nevar pretendēt uz trūcīgas personas statusu arī tad, ja citādi šim statusam atbilst.

Arī uztura devējam ir būtiski maksimāli precīzi noskaidrot uztura ņēmēja faktisko materiālo situāciju, pret ko nevajadzētu izturēties vieglprātīgi. Pirms uztura līgumu noslēgšanas ir svarīgi noskaidrot, vai un kādas parādsaistības ir uztura ņēmējam. Tas nepieciešams tādēļ, ka kreditors savus prasījumus pret saistībām, kas uztura ņēmējam ir radušās pirms uztura līguma noslēgšanas, var vērst pret nekustamo īpašumu, ko uztura ņēmējs atsavinājis par labu uztura devējam. 

Uztura līgums beidzas ar uztura ņēmēja nāvi, taču ne ar uztura devēja nāvi. 

Uztura devējam aizejot no dzīves, pienākums turpināt uztura došanu pāriet uz viņa mantiniekiem, kuri pieteikušies uz atstāto mantojumu. Ja mantinieki nevēlas turpināt pienākumus, ko paredz aizgājušā tuvinieka noslēgtais uztura līgums, viņiem ir jāatsakās no pilnīgi visa mantojuma. Tāpēc lēmumu uzņemties uztura devēja pienākumus ieteicams izrunāt ģimenes lokā, izvērtējot visus iespējamos scenārijus, saņemot tam visu ģimenes locekļu atbalstu un rēķinoties ar iespējamām sekām.

Puses var uztura līgumu izbeigt, savstarpēji vienojoties un noslēdzot atcēlējlīgumu. Vienpusēji atteikties no uztura līguma var gan uztura devējs, gan uztura ņēmējs likumā noteiktu svarīgu iemeslu dēļ, taču jebkurā gadījumā tikai tiesa var lemt, vai konkrētais iemesls kalpo par pamatu līguma laušanai. Likumā noteikts, ka par svarīgu iemeslu atzīstams katrs apstāklis, kas aiz tikumības un savstarpējas taisnprātības apsvērumiem neatļauj turpināt līguma attiecības. 

Tātad, ja pastāv strīds, tad uztura līgumu var atcelt, ja viena puse iesniedz prasību tiesā. Ja līgumu atceļ uztura devēja vainas dēļ, tad uztura ņēmējs vai viņa tiesību pēcnieks var prasīt atpakaļ nodoto mantisko vērtību, turklāt viņam nav jāatdod saņemtā uztura vērtība. Tas nozīmē, ka ja uztura devējs nepilda uztura līgumā paredzētos pienākumus (nemaksā mēnesī noteikto uztura naudu), uztura ņēmējs var vērsties tiesā ar prasību par līguma atcelšanu un saņemt atpakaļ savu īpašumu, bet uztura devējs nevar prasīt atmaksāt naudu, ko viņš iepriekš samaksājis uztura ņēmējam.

Pašu spēkiem noslēgt uztura līgumu ir pārāk liels risks. Uztura līgums ir vienošanās, kurā īpaši svarīgi fiksēt visus iespējamos aspektus un abu pušu gribu. Tāpēc liela kļūda var būt izvēle sastādīt šādu līgumu bez profesionālas konsultācijas pie notāra. Zvērināts notārs, gatavojot šādu līgumu, vispirms noskaidros gan uztura ņēmēja, gan uztura devēja gribu un vajadzības, kā arī, visiem klāt esot, izskaidros abu pušu tiesības, iespējas un pienākumus. 

Notārs sagatavos arī nostiprinājuma lūgumu uztura līguma reģistrēšanai zemesgrāmatā ar visiem nepieciešamajiem nosacījumiem abu pušu interesēs. Pēc līguma noslēgšanas uztura līgums jānostiprina zemesgrāmatā. Tas nozīmē, ka nekustamais īpašums ir mainījis īpašnieku. Par īpašnieku kļūst cilvēks, kuram tas tiek nodots – uztura devējs. Zemesgrāmatā tiek nostiprināts arī īpašuma apgrūtinājums par labu iepriekšējam īpašniekam. Nekustamais īpašums tiek atdots pret ķīlu kā garantiju tam, ka jaunais īpašnieks pildīs uzņemtās saistības, un reģistrēts aizliegums rīcībai ar nekustamo īpašumu, kā arī tiesības dzīvot nekustamajā īpašumā, ja to paredz līgums.  

Uztura līgums ir augsta riska darījums, kas satur daudz nezināmo: neviens nevar pateikt, cik ilgi pēc līguma noslēgšanas dzīvos aprūpējamais cilvēks, nevar aprēķināt, cik liels būs kopējais uztura apjoms. Var gadīties, ka cilvēks saslimst un viņam būs nepieciešama īpaša aprūpe. Iespējams, ka cilvēks, kurš uzņēmies rūpes par otru, saprot, ka tas vairs nav izdevīgi vai viņam pašam neparedzēti mainās situācija dzīvē, taču no noslēgtā darījuma atteikties nav iespējams. Tas nozīmē, ka pirms līguma slēgšanas abām pusēm ir ļoti nopietni jāapdomā un jāizrunā visas nianses. Vairāk, protams, jādomā cilvēkam, kurš saistības uzņemas, jo tās var būt ļoti ilgas.

VID ir devis skaidrojumu par uztura līguma rezultātā iegūta nekustamā īpašuma aplikšanu ar ienākuma nodokli. 

Saskaņā ar likuma „Par iedzīvotāju ienākuma nodokli” 7.pantu maksātāja gada ienākums ir visa taksācijas perioda (kalendārā gada) laikā iegūto naudas, naturālo vērtību un saņemto pakalpojumu kopums.

Atbilstoši likuma „Par iedzīvotāju ienākuma nodokli” 8.panta trešās daļas 21.punktam, pie fiziskās personas ienākumiem, par kuriem ir jāmaksā nodoklis, papildus pantā uzskaitītajiem tiek pieskaitīti citi ienākumi, kas nav minēti likuma 9.pantā. Savukārt likuma 9.pantā ietvertajā neapliekamo ienākumu uzskaitījumā nav minēts ienākums, kas iegūts uztura līguma noslēgšanas rezultātā.

Ņemot vērā minētās tiesību normas, varētu rasties secinājums, ka nekustamais īpašums, ko fiziskā persona ir ieguvusi īpašumā, pamatojoties uz uztura līgumu, kā taksācijas periodā iegūtā naturālā vērtība ir uzskatāms par ar iedzīvotāju ienākuma nodokli apliekamu objektu. Tomēr uztura līguma juridiskā daba liecina par pretējo.  

  Nekustamais īpašums uztura līguma noslēgšanas gadījumā tiek iegūts par atlīdzību, jo  uztura devējam  ir pienākums uzturēt uztura ņēmēju līdz mūža galam un piešķirt viņam lietošanas tiesības uz nekustamo īpašumu. Tāpēc nekustamā īpašuma iegūšana nav uzskatāma par apliekamu ienākumu likuma „Par iedzīvotāju ienākuma nodokli” izpratnē. Dodot uzturu nekustamā  īpašuma iegūšana notiek pret atlīdzību, jo uztura devējam rodas nekustamā īpašuma vērtībai pielīdzināmi izdevumi.  

Saskaņā ar Administratīvā procesa likuma 98.panta pirmo daļu privātpersonai ir tiesības saņemt uzziņu no VID par savām tiesībām konkrētajā tiesiskajā situācijā. Uzziņa ir nepieciešama, lai noskaidrotu, vai uztura līguma noslēgšanas rezultātā uztura devējam ir tiesisks pienākums maksāt iedzīvotāju ienākuma nodokli likuma noteiktajā apmērā. Pretējā gadījumā pastāv iespējamība, ka tiesiskās noteiktības trūkuma apstākļos nodoklis netiktu samaksāts, kas var radīt negatīvas sekas uztura dvējam

Tātad uztura līgums ir aktuāls gan veciem un vientuļiem cilvēkiem, kuriem nav tuvinieku, gan tādiem, kuriem tuvinieki ir, taču tie nesniedz nepieciešamo aprūpi. Tas var būt aktuāls arī cilvēkiem, kuriem ir vairāki bērni, taču par vecākiem visvairāk  rūpējas viens no bērniem, un ar viņu tad tiek slēgts uztura līgums. Uztura līgumu slēdz par nekustamo īpašumu – uztura ņēmējs šādi, ar līgumu, nodod sev piederošā īpašuma tiesības uztura devējam – cilvēkam, ar ko tiek slēgts līgums, – apmaiņā pret aprūpes pakalpojumu. Tāpēc ļoti būtisks ir līguma saturs un līguma forma, ko nodrošina notariālais akts. 




Sabiedrības integrācijas fonda 

Programmā „NVO fonds”

 

Projekts tiek īstenots no 2021. gada 1. janvāra līdz 2021.gada 20. novembrim.

Finansējuma līgums SIF Nr. 2021.LV/NVOF/MIC/059

Pasākumu finansiāli atbalsta Sabiedrības integrācijas fonds no Kultūras ministrijas piešķirtajiem Latvijas valsts budžeta līdzekļiem.

 

Lasīts 23 reizes

Service by Chukmasoff