Sabiedrības integrācijas fonda 

Programmā „NVO fonds”

Biedrība „LATVIJAS SENIORU KOPIENU APVIENĪBA”  īsteno mikro projektu „Aktīvs seniors Latvijā”, kura viens no mērķiem ir  – senioru interešu aizstāvēšana. 

Mērķa sasniegšanai mikro projektā ir izvirzīti vairāki uzdevumi, to vidū senioru dzīves kvalitātes uzlabošanas problēmu apzināšana.

Senioru interešu aizstāvības kontekstā un visu projektā skatāmo problēmu bloku strukturēšanā senioru vecums tiek definēts - 55 gadi.

Biedrība „LATVIJAS SENIORU KOPIENU APVIENĪBA” (LSKA) gan mikro projekta īstenošanas gaitā, gan ikdienas aktivitātēs maksimāli cenšas sadarboties ar visām NVO, kas dažādā kontekstā savu darbību saista ar senioru interešu aizstāvēšanu. 

Senioru pamešanu novārtā var raksturot, kā apgādnieku nevērību un vienaldzību, uzraudzības trūkumu, ignorēšanu, finansiālu izmantošanu un vardarbīgu izturēšanos. Pazīmes, kuras liecina, ka par senioru nerūpējas ir: neatbilstošs apģērbs, nepiemērota vide (slikti sadzīves apstākļi),  nepilnvērtigs uzturs (izsalkums), ētiska rakstura problēmas (ubagosana), personīgās higiēnas trūkums (netīrība). Jāpiemin arī  apgādnieku vienaldzība pret veco cilvēku emocijām. Šajās situācijās noteicošais faktors ir pārmantota emocionālā saskarsme un attiecības gimenē, jo ģimenes emocionālā saikne un attieksme vienam pret otru tiek veidota no paaudzes uz paaudzi. 

Mikroprojekta „Aktīvs seniors Latvijā” veiktā pētījuma ietvaros LSKA ir konstatējusi, ka aptuveni viens no sešiem gados vecākiem cilvēkiem (seniors)  tiek pakļauts kāda veida vardarbībai (fiziskai, finansiālai, psiholoģiskai), pāridarījumiem vai izmantošanai. Šim skaitlim ir tendence pieaugt – līdz ar kopējo sabiedrības novecošanu valstī.

Ar veco ļaužu ļaunprātīgu izmantošanu vai pazemošanu šajā kontekstā domātas tādas darbības vai bezdarbība, kas vecam cilvēkam var kaitēt vai viņu sāpina un notiek attiecībās, kurās senioram būtu pamats uz otru cilvēku paļauties un uzticēties. Jebkāda veida pāridarījumi ietekmē vecu cilvēku veselību un labklājību. Daudzviet slikta izturēšanās pret senioriem joprojām ir temats, par ko runā nelabprāt, tomēr kopumā informētība par to uzlabojas. 

Psiholoģiska vardarbība ir visizplatītākā un izpaužas kā uzvedība, kas negatīvi ietekmē veca cilvēka pašvērtību un labsajūtu. Tā ir  apsaukāšanās, baidīšana, maldināšana, apkaunošana, īpašuma bojāšana vai iznīcināšana, aizliegums tikties ar draugiem vai radiem.

Finansiāla izmantošana nozīmē neatļautu un neatbilstīgu rīcību ar seniora naudu, īpašumiem vai uzkrājumiem, savukārt nevērīga attieksme izpaužas kā cilvēka pamatvajadzību ignorēšana – tad gados veciem ļaudīm var trūkt ēdiena, pajumtes, apģērba un medicīniskās aprūpes.

Senioriem, kas pieredzējuši vardarbību, ir nodarītas gan fiziskas traumas (ievainojumi, sāpes), gan depresija, stress un trauksme. Tālākas sekas – nepieciešamība saukt palīgā neatliekamās palīdzības dienestus, ievietot slimnīcā vai veco ļaužu aprūpes namā, bet vissliktākais iznākums ir seniora nāve.

Neskatoties uz biežumu un nopietno ietekmi uz veselību, vardarbība pret veciem cilvēkiem ir viens no vismazāk pētītajiem vardarbības veidiem, kā arī viens no pēdējiem punktiem, kam valstis pievēršas savos vardarbības novēršanas plānos.  

Kā liecina Valsts policijas statistikas dati, tad 2019.gadā no dēla varmākas ir cietušas 109 seniores un 19 seniori. Bet tikai 7 seniores ir saņēmušas sociālo rehabilitāciju kā cietušās no vardarbības.   

Šodienas dzīves realitāte ir skarba, jo būtiski ir manījusies sabiedrības attieksme pret veciem cilvēkiem, kas pārsvarā ir slēpti noraidoša vai ignorējoša. Jāatzīst, ka ētiska rakstura problēmas, vardarbība, krīze, finansiālās grūtības, vientulība un bezcerība, diemžēl ir mūsdienu sabiedrības problēmu atspoguļojums senioros.

Vardarbība pret senioriem līdz šim šī Latvijā ir bijusi tabu tēma, par kuru nav bijušas ne mediķu, ne sociālo darbinieku, ne politiķu diskusijas. Taču 2019.gadā mediķu veiktais pētījums, kurā iesaistījušās arī NVO rāda bēdīgu ainu. Ir fiksēti gadījumi, kad ir notikusi senioru spīdzināšana ar nolūku iegūt nekkustamo īpašumu, citas mantiskas vērtības.  Lielākā problēma, ka cietušie seniori bieži vien kautrējas par vardarbību runāt ar mediķiem, negrib netīro veļu mazgāt publiski. Tomēr pētījums rāda, ka cietušie sirmgalvji uzticas ģimenes ārstam vai ārstam – speciālistam nevis sociālajam darbiniekam vai pōlicistam. Tāpēc svarīgi, lai ārsti uzzina, kā atpazīt vardarbību ģimenē arī sociālo aspektu kontekstā.

Vērsties pēc palīdzības senioru visbiežāk baida šaubas par informācijas neizpaušanu. Sociālā dienesta darbinieki uzskata, ka bažām nav pamata, jo par notikušo faktu zina tikai sociālais darbinieks un psihologs, kas ievēro profesionālo ētiku un konfidencialitāti. Tomēr ir gadījumi, kad situāciju nākas risināt plašāk, iesaistot arī citus profesionāļus, bet tas var notikt tikai ar paša cietušā iesaistīšanos, ja viņš tam ir gatavs.

Lai arī visbiežāk pēc palīdzības vēršas vardarbībā cietušās personas, psihosociālais atbalsts ir nepieciešams arī tām personām, kas ir izturējušās vardarbīgi. Pārsvarā gadījumos vardarbības veicēji paši apzinās, ka izturas varmācīgi, tomēr nespēj mainīt ierasto saskarsmes modeli. Lai novērstu vai mazinātu vardarbīgo izturēšanos, arī šīm personām ir pieejama sociālā rehabilitācija – individuālās psihologa konsultācijas vai atbalsta grupa. Vardarbība nav “ģimenes lieta”, tas ir noziegums. 

Ikvienam ir tiesības uz cilvēcīgu un cieņpilnu attieksmi. Tas nozīmē, ka valstij jāveic tūlītēji un strukturāli cietušo aizsardzības pasākumi, lai novērstu necilvēcīgu vai pazemojošu izturēšanos, un jāizmeklē ikviens gadījums, kad šādā veidā ir izturējusies viena privātpersona pret citu. Gan aktīvas aizsardzības trūkums, gan izmeklēšanas trūkums var tikt atzīts par cilvēktiesību pārkāpumu. Vardarbība ģimenē var tikt kvalificēta kā necilvēcīga vai pazemojoša izturēšanās tādos gadījumos, kad tā izpaudusies kā fiziska izrēķināšanās, psiholoģiska vardarbība, vajāšana vai draudi nodarīt miesas bojājumus. 

Tomēr konkrēta rīcība par necilvēcīgu vai pazemojošu izturēšanos var tikt atzīta tikai tad, ja upura ciešanas sasniegušas vismaz minimālu līmeni. Novērtējot, vai šis līmenis ir sasniegts, jāņem vērā tādi kritēriji kā vardarbīgās situācijas ilgums, fiziskās un psiholoģiskās sekas, upura vecums, dzimums un veselības stāvoklis. Parasti visi šie kritēriji vērtējami kopumā. Attiecībā uz senioriem ir grūti vai pat neiespējami sodīt varmāku ģimenes locekli, jo seniors nevēršas pret savu bērnu ar apsūdzībām, atsakās vērsties pēc palīdzības. 

Turklāt, lai saņemtu no vardarbības cietušo cietušo rehabilitācijas pakalpojumu, senioram  ar iesniegumu jāvēršas jebkurā pašvaldības sociālajā dienestā (cietušo rehabilitācijas pakalpojumu administrē pašvaldības sociālais dienests, kurā cilvēks pieprasījis pakalpojumu un kurā atrodas cilvēka izvēlētais pakalpojuma sniedzējs);

institūcijā (gan ar izmitināšanu, gan bez izmitināšanas), kas reģistrēta sociālo pakalpojumu sniedzēju reģistrā (piemēram, krīzes centrā, ģimenes atbalsta centrā).

Tā kā pakalpojumu finanšu resursi ir ierobežoti, cietušo rehabilitācijas pakalpojums institūcijā ar izmitināšanu sniedzams tikai ārkārtas gadījumos, ja cilvēkam radušās problēmas ar dzīvesvietu. Nav vēlams, ja pakalpojumu institūcijā ar izmitināšanu saņemtu cietušais, ja pret vardarbības veicēju pieņemts tiesas vai tiesneša lēmums par pagaidu aizsardzību pret vardarbību vai policijas lēmums par nošķiršanu

Ja cilvēks patvērumu pieprasījis pamatoti un tam ir nepieciešams cietušo rehabilitācijas pakalpojums, cilvēka atrašanās tiek finansēta no pirmās uzturēšanās dienas institūcijā sākotnēji nepārsniedzot 30 dienas.

Ja cilvēks pieprasa pakalpojumu sociālās rehabilitācijas institūcijā, viņa iesniegumu un lēmumus (par atzīšanu par cietušo, par pagaidu aizsardzību vai par nošķiršanu), ja tādi ir, iespējams arī atzinumu par pakalpojuma nepieciešamību (ja iestādei ir tiesības tādu sniegt) nosūta pašvaldības sociālajam dienestam lēmuma par pakalpojuma piešķiršanu pieņemšanai.

Tikai tad, ja cilvēks saņem valsts nodrošināto juridisko palīdzību saskaņā ar normatīvajiem aktiem, kas nosaka valsts nodrošinātās juridiskās palīdzības sniegšanas gadījumus un kārtību, attiecīgajam cilvēkam kā atbalstu ir tiesības saņemt sociālā darbinieka un psihologa konsultācijas.

Kaut arī minētais process nav pārāk sarežģīts, tomēr seniori to faktiski neizmanto subjektīvu iemeslu dēļ, jo vispirms ir jākonstatē viena no normatīvajos aktos noteiktajām pazīmēm: 

Fakts, ka seniors ir pārcietis pret sevi vai tuvinieku vērstu vardarbību un tai ir psiholoģiskas traumas pazīmes, kuru dēļ traucēta sociālā funkcionēšana sabiedrībā;

Seniors ir atzīts par cietušo ar vardarbību saistīta administratīvā pārkāpuma lietvedības ietvaros vai ar vardarbību vai vardarbības piedraudējumu saistīta kriminālprocesa ietvaros;

Ir pieņemts tiesas vai tiesneša lēmums par pagaidu aizsardzību pret vardarbību vai policijas lēmums par nošķiršanu.

Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komiteja 2018.gadā ir atzinusi, ka būtisks valsts atbalsts ir vajadzīgs profesionālajai apmācībai sociālā darba nozarē. 

1) Īpašās programmās ir jāiekļauj tādi problēmjautājumi kā uzturs, kritieni mājās, vardarbība pret veciem cilvēkiem un aprūpētājiem, digitālo tehnoloģiju izmantošana mājās, pirmsnāves aprūpe, juridisko jautājumu skaidrošana utt. Eiropas Sociālajam fondam sadarbībā ar nacionālajām NVO jānodrošina finansējums aprūpes darbinieku un pakalpojumu sniedzēju profesionālajai izglītībai.

2) valstij jāizveido reģionālie novecošanas novērošanas centri nolūkā: 

- pilnveidot juridiskos mehānismus, lai aizsargātu gados vecu cilvēku sociālo un finansiālo stāvokli;

- attīstīt senioru iekšējo mobilitāti (mājoklis) un ārējo mobilitāti (pasākumi, pārvietošanās, vaļasprieki u.c.); 

- organizēt senioru mājas aprūpes pakalpojumu, pansionātu un visu citu alternatīvo mājokļa risinājumu papildināmību;

- izstrādājot senioru aprūpes vadlīnijas, koordinēt aprūpētāju, palīgu un personalizētu pakalpojumu sniedzēju darbu ārsta geriatra-koordinatora un medmāsas pārraudzībā.

Tā kā novecojot cilvēka attieksme pret sevi, savu ģimeni, sabiedrību un dzīvi var ievērojami atšķirties no reālās situācijas, tad cilvēks var kļūt neadekvāti kritisks pret savu dzīvi, absolūti noliegdams sevi, nodzīvoto mūžu, lai gan tas bijis piepildīts gan darbā, gan ģimenes dzīvē. Šādam skatam nav nekāda sakara ar šī cilvēka iepriekšējo pieredzi. Var teikt, ka viņš dzīvo tādā kā greizo spoguļu karaļvalstī. Ģimenei ir grūti pieņemt šādu situāciju, tas nomāc un nereti izraisa agresiju, vardarbību. 

Personības izmaiņas nav ārstējamas ar tableti. Bezspēcīgi būs arī loģiskie argumenti. Piederīgajiem būtu jāsaprot, ka uz senioru nedrīkst dusmoties, apbērt ar pārmetumiem, demonstrēt varu, izteikt draudus. Nevar cerēt uz to, ka seniors mainīsies.  Novecošana kā process var būt cēlonis psiholoģiskam diskomfortam ģimenē, izraisīt dažāda veida  vardarbību, tāpēc būtiski ir apzināt šādas riska ģimenes ne tikai no senioru, bet arī bērnu interešu aizsardzības viedokļa, kur jāiesaistās valsts un pašvaldību institūcijām, NVO.