Projekta mērķis ir uzlabot datorprasmes  senioriem, lai palīdzētu veicināt komunikāciju kā arī, lai palielinātu motivāciju un līdzdalību aktīvākai sociālajai dzīvei, lai veicinātu personisko izaugsmi, lai veicinātu pašapziņu un radošumu, lai izveidotu jaunus kontaktus, lai seniori aktīvi pielietotu iegūtās zināšanas savā dzīvē ilgtermiņā. Padziļināta senioru vērtību, spēju un vajadzību izpratne, viņu iesaiste prioritāšu un risinājumu noteikšanā.

Kuldīgas senioru skolā tika nodrošinātas tieši speciāli senioriem paredzētas un izveidotas apmācības. Senioru apmācībās tika ņemti vērā vairāki aspekti – gan nepieciešamība informāciju izklāstīt vairākkārt, gan nodarbības plānot biežāk ( 2 reizes nedēļā), gan dalībniekus iedrošināt aktīvāk un pārliecinošāk iesaistīties zināšanu apguves procesā arī pēc projekta beigām.

Senioru spēju vadīt un kontrolēt savu dzīvi šobrīd lielā mērā ietekmē digitālās prasmes, kas kļuvušas tik nozīmīgas tāpēc, ka daudzas no mūsu ikdienas aktivitātēm – mācības, iepirkšanās, finanšu darījumi un daudzi citi procesi vairs nepastāv bez mijiedarbības ar tehnoloģijām.
Straujais tehnoloģiju attīstības temps nesaudzīgi un nepārtraukti pieprasa aizvien labāku digitālo izglītību no visām sabiedrības grupām arī senioriem, kuriem tā pašos pamatos ir vāja un nepietiekama ( to pamato arī Kuldīgas novada senioru aptauja). Nav noslēpums – jo vecāka paaudze, jo zemāks digitālo prasmju līmenis Digitālā pratība mūsdienu sabiedrībā nozīmīguma ziņā ir salīdzināma ar lasīt un rakstīt prasmi, jo bez tās vairs nav iedomājama pilnvērtīga dzīve un sadzīve. Digitālās tehnoloģijas ir pilnībā mainījušas mūsu pasauli, tāpēc to izmantošanai nepieciešamo prasmju un zināšanu trūkums mazina senioru ekonomisko un sociālo nozīmību un iekļaušanos, vājina viņu tradicionālos atbalsta resursus, pašvērtību un tādējādi negatīvi ietekmē viņu dzīves kvalitātes un pilnvērtības līmeni, t.sk., veselības aprūpes un kultūras iespējas, piekļuvi publiskajiem (valsts iestāžu konsultācijas, dokumentu aprite) un privātajiem pakalpojumiem (e-komercija, interneta bankas). Nenodrošinot senioriem piekļuvi tehnoloģijām un to lietošanai nepieciešamās prasmes, vēl vairāk tiek veicināta viņu sociālā izstumtība un izolētība, apjukums un nespēja pilnvērtīgi piedalīties visās dzīves norisēs. Digitālās komunikācijas nepieejamības dēļ tāpēc viņi saskaras ar papildu ierobežojumiem attiecībā uz piekļuvi informācijai, sociālo mijiedarbību, pašnoteikšanos un līdzdalību. Nemaz nerunājot par nespēju vajadzības vai intereses gadījumā iekļauties darba tirgū.
Ņemot vērā sabiedrības straujās novecošanās tendences, patiesībā liela tās daļa tiek izstumta no sociālajām, politiskajām, mūžizglītības un kultūras norisēm, jo nespēj tikt līdzi straujajam dzīves attīstības tempam tā vienkāršā iemesla dēļ, ka tai trūkst digitālās pratības. Sabiedrības novecošanās iet roku rokā ar pieaugošo paredzamo mūža ilgumu un nepieciešamību nodrošināt labā veselībā pavadīto gadu skaita pieaugumu, jo īpaši situācijā, kad pieaug un vēl vairāk palielināsies pensionēšanās vecums. Arī aktīvu un veselīgu vecumdienu nodrošināšanā (t.sk., veselības kontrolē, hronisku slimību vadībā) aizvien vairāk ienāk digitālās tehnoloģijas – dažādi digitālie rīki (piemēram, lietotnes), telemedicīnas pakalpojumi u.c. Tehnoloģijas ir un var būt labs atbalsts, kas mazina vai attālina dažādus psihoemocionālo un fizisko labbūtību ietekmējošus riskus , bet ar nosacījumu, ja ir prasmes un zināšanas tos lietot.

Tiešsaistes komunikācija – tērzēšanas un video sarunu platformas, sociālie tīkli – sniedz gluži vai taustāmu un fizisku piederības un saskarsmes sajūtu, kas, starp citu, ir ļoti būtiska psihoemocionālajai labbūtībai un garīgajai veselībai. Protams, ir arī vairāki subjektīvi faktori – daļa senioru apliecina intereses un motivācijas trūkumu par tehnoloģijām, strikti norobežojoties no tām. No vienas puses, šis fakts, protams, it kā liecina par nevēlēšanos piepūlēties un apgūt jaunās iemaņas un prasmes. Bet, no otras puses, tam pamatā ir liels apjukums un bailes no tehnoloģijām un nezināmās digitālās pasaules. Tieši atbilstoši veidotas apmācības – to forma un saturs – var palīdzēt šīs psiholoģiskās barjeras kliedēt un modināt interesi un pārliecību, ka digitālā vide nav mūža mežs, kurā bīstami ieiet un kurā nav ne ceļa, ne malas. Lielā mērā tas attiecas uz interneta lietošanas drošības aspektu iekļaušanu apmācību programmās – nezināmie interneta “satiksmes drošības noteikumi’ nereti ir tie, kas seniorus biedē un attur no ‘digitalizācijas’ visvairāk un arī kuru nepārvaldīšana tieši viņus vislielākajā mērā padara par krāpniecības, sensitīvo datu noplūdes upuriem, jo ļaunprātīgās to ‘nozvejošanas’ metodes kļūst aizvien izsmalcinātākas un gudrākas.
Pie subjektīvajiem faktoriem būtu pieskaitāmi arī emocionālie aspekti – nereti savu digitālo nezināšanu dēļ senioriem sabiedrībā nākas saskarties ar neiecietīgu, augstprātīgu un cieņu aizskarošu attieksmi, kas, protams, tikai padziļina psiholoģiskās barjeras, rada sajūtu par nespēju iemācīties un saprast ko jaunu, tādējādi vēl vairāk paplašinot nevienlīdzību un digitālo plaisu ‘seniori – informācijas tehnoloģiju pasaule’. Jo kuram gan gribas justies, neko nezinošam, jo īpaši brieduma gados un ar lielu dzīves pieredzi?

Projekta rezultātā tika uzlabotas senioru  datorprasmes, kas nepieciešamas viņu ikdienas dzīves aktivitātēs,  sazinoties ar draugiem un radiniekiem internetā (skype), veicot maksājumus internetbankā, sarunājot tikšanos ar ārstiem, rezervējot biļetes internetā utt.

Tajā pašā laikā seniori kļūst vairāk motivētāki un par sevi pārliecinātāki, pielietojot iegūtās prasmes ikdienas dzīvē. Nodrošināta daudzveidīga senioru sociālā un ikdienas dzīve, piedāvājot jaunu pieredzi un iespējas. Labāka sabiedrības izpratne par veiksmīgu aktīvo novecošanos un socializēšanos senioru vidū.

Seniori iegūs zināšanas un lietos tās mūža garumā, pēc mācībām  ir nodrošinātas konsultācijas.   

Mājas lapas www.lskapvieniba.lv 

Galerijā skatāmi fotomirkļi „Kuldīgas senioru digitālā mobilitāte”