Lībieši kopš senseniem laikiem ir dzīvojuši saskaņā ar gadalaiku maiņām. 

 

„Gads lībiešu valodā ir āigast. Šis vārds, tāpat kā igauņiem, veidojies, izsakot laika plūduma un atkārtošanās ciešo sakarību  – no laika laikā.

Senajos laikos vienu gadu no otra atdalīja netverama līnija, kura iezīmējās vēlu rudenī, kad beidzās vasaras laiks, bet sākās ziemas laiks. Savukārt pavasaris nāca ar gājputnu ierašanos, bet rudens – ar putnu aizlidošanu.”

Tā par savas tautas tradīcijām raksta Zoja Sīle grāmatā „Katram nostūrim savi paradumi”.

 

Turpinām iepazīstināt ar lībiešu parašām. Tagad stāsts par ziemas un pavasara tradīcijām. 

Janvāris – Ūdāigastkū

 

Trīs nedēļas pēc Ziemassvētkiem  17. janvārī lībieši svinēja Teņu dienu.

Tajā dienā vārīja cūkas galvu. Tāpēc dienu sauca arī par cūku svētkiem.

Tajā dienā nedrīkstēja darīt nevienu darbu, kas saistīts ar zveju.

Pierakstītas vairākas tautasdziesmas, mīklas, sakāmvārdi un ticējumi.

 

Lūk sāpju remdināšanas vārdi, ko senatnē Mazirbē teikusi Emīlija Ermanbrika:

„Vepra vārds, sivēna, pātars, apkārt paksim, pampāls mutē,

Akmentiņi sten, pakši kauc,: of, of, vesels, vesels!”

 

Februāris – Kīņ’dōlkū (*)

(* ) 

lībiešu valodā burtam d lieto arī mīkstinājuma zīmi.

 

Lībiešiem februāris bija vairāku svētku mēnesis. 

 

Sveču dienu  svinēja 2. februārī. 

Tie bija baznīcas svētki, to svētīja ar svecēm un skaliem. Vēroja arī laiku, lai varētu noteikt kāda būs vasara un siena laiks. Saule šajā dienā liecināja par labu laiku un skaistu vasaru. Šajā dienā ēda biezputru, arī tauku virā mērcētus raušus.

 

Tautas ziņģe, ko dzied tāmnieku izloksnē arī ansamblis „Līvlist”

„Tas ziem iet pe galems,

Tas taukpodiš a!”

 

 Matīsa dienu svinēja 24. februārī. 

Tā tika uzskatīta jau par pirmo pavasara dienu. Šajā dienā modās kukaiņi, tārpi un čūskas. Matīsa dienā nedrīkstēja no meža neko nest mājās, lai neatvilinātu visādus kukaiņus un arī čūskas mājā.

Nedrīkstēja mazgāt veļu, citādi kodes sabojās drānas. Bija aizliegts „pacelt uguni” istabā, tas ir apgaismot istabu, jo tad mušas vasarā neganti kodīs.

 

Taču 2. februārī sākās arī vieni nozīmīgi un priecīgi lībiešu svētki, kas turpinājās līdz 7. martam Vastalovā. 

Šos svētkus latviešu valodā sauc par vastslāvjiem, meteņiem. Tas bija pirmsgavēņa laiks, kas varēja sātīgi paēst un sanākot kopā, pārrunāt kopīgi darāmos darbus. Tajā dienā nolēma, kurš ar kuru kopā zvejos vienā laivā. Sievas šajos svētkos pārtrauca visus ziemas laika darbus. Viņas skaisti saģērbās un devās ķekatās. Vastlāvjos dziedāja un dancoja. To lībiešu ansambļi dara katru gadu.

Pēc Meteņiem lībiešu ciemos svinēja Pelnu dienu. 

Lībiešu ciemos tad sāka ēst zivis, kas bija iepriekš sālītas mucās, uz galda lika arī cieti žāvētas butes. Gaļas bija pavasarī maz un arī gavēņa laiks to neļāva ēst.

Bija dažādi paradumi, kas bērnus mācīja būt paklausīgiem un sievām dažādi noteikumi – bija jāmazgā veļa, tad tā būs balta. Maizi cept nedrīkstēja, tā sapelēja. Arī aitas cirpt nedrīkstēja.

Mazirbē 2020. gada 29. februārī lībiešu ansambļi no Rīgas un Kolkas svin Vastalovā svētkus.