"Lībiešu meitene un ar vecmāmiņu Zoju Sīli Jāņos"  (foto no Zojas Sīles privātās kolekcijas)

 

  Biedrība „Mazirbes draugu kopa” 2017. gadā bija viena no mūsu LATVIJAS SENIORU KOPIENU APVIENĪBAS  dibinātājām.

Darbojamies visā Latvijā un īstenojam dažādus sociālos un kultūras pasākumus.

Taču mūsu viens no mērķiem ir Latvijas senās pamattautas, lībiešu kultūras saglabāšana un popularizēšana.

Tagad iepazīstinām ar lībiešu Jāņu tradīcijām, ko apraksta lībiešu valodas skolotāja, tradīciju zinātāja, Rīgas lībiešu dziesmu ansambļa „Līvlist”      ( Lībieši) vecākā Zoja Sīles grāmatā „Katram nostūrim savi paradumi”. 

„Jāņus lībieši svinēja līdzīgi un kopā ar kaimiņiem latviešiem. Šajā vasaras laikā galvenokārt bija jārūpējas par topošo ražu, tādēļ pušķoja laukus un istabas, arī paši rotājās ar vainagiem, priecājoties par jaunību, domājot par nākamo dzīvesdraugu.

Darīja un dzēra alu, devās tuvos un tālos ciemos, dedzināja Jāņu ugunis. Atšķirībā no zemniekiem, ugunskurus dedza arī jūras malā, kur tos tālu varēja redzēt.

Vāca Jāņu zāles, kuras deva govīm, kad tās nāca slaucamas.

Pēc Jāņiem sākās siena laiks, pēc tam labības pļauja. Vasara bija visražīgākais gadalaiks zvejošanai. Līdz pat rudenim lielas svinēšanas nebija. 

 

Mīkla:

 „Zila govs laiza zaļu zemi” 

( Izkapts)  ( teicējs nezināms)

 

Sakāmvārds:

„Kas mīlestību sēj, tas mīlestību pļauj”

(Lūž – Lūžņa, teicējs Jānis Belte)

Jāņu dziesma: 

„Jānis gāja sienu pļaut, koskē, kōngsē,

Trīs kažoki mugurā, koskē, kōngsē.

Nenopļāva gailim čupu, koskē, kōngsē,

Nedz ar kazai kumosiņu, koskē, kōngsē!

Tiņ, toņ, zemnieciņ, gara vīze kājās, lī-ī-gō!

Kripš, kropš gramstījās ar to dunci sānos, lī-ī-gō”

( Sīkrōg – Sīkrags, teicējs Pēteris Dambergs)”

*) lībiešu valodā.

 

Materiāls sagatavots izmantojot grāmatas „Katram nostūrim savi paradumi” Zojas Sīles sagatavotos Jāņu mēneša paradumu tekstus no 118. līdz 119.lpp.

 

Lai mums visiem skaists Jāņu laiks!

Biedrības „Mazirbes draugu kopa”

Valdes locekle

Lilita Kalnāja